Vērtējums: 1867 no 1867
,,,,,
A.Kristi detektīva galvenie spēles noteikumi patiesībā ir ļoti vienkārši: atmosfēras radīšana, spriegums un spilgti raksturi. Klasisks, nepretenciozs pansijas interjers ir (scenogrāfs M. Vilkārsis), angliski kostīmi arī (I. Vītoliņa), taču aktieru izspēlētais detektīvsižets ar līķi - neciešami kašķīgu un sīkumainu kundzīti, bijušo tiesnesi (R. Birgere) - un iespējamā vainīgā šifrēšanu paiet bez īsta spraiguma, brīžiem pagausā ritmā. Noslēpumainā, biedējošā un reizē arī paradoksāli jautrā atmosfēra, kurā jebkurš no klātesošajiem slēpj vai nu savu īsto identitāti, vai mērķus un var izrādīties slepkava vai tā līdzzinātājs, sabiezē tikai atsevišķos brīžos, tad seko pagari atslābuma brīži vai nevajadzīgas pauzes. Negaidīti labi - nepiespiesti un dabiski naivi sirsnīgo namamāti Molliju nospēlē Inga Siliņa. Stilu iztur E.Vānes Keizvela jaunkundze, intrigu sakāpina R.Rudāka artistiskais Paravičīni. K.Salmiņa Džeilzs ir amizants, taču par daudz aizraujas, izpatīkot publikai. Savā stipri nozīmīgajā lomā fokusēt skatītāju uzmanību un uzturēt dialoga spraigumu ne vienmēr izdodas M.Liepas seržantam Troteram.
,,,,,
Izrāde norisinās elegantā interjerā: Mārtiņš Vilkārsis spēlējies ar rūtīm, tās ir dažādu krāsu un izmēru, izmantotas tapetēs, dīvānu audumos un spilvenu pārvalkos, pavisam septiņi varianti. Ilze Vītoliņa uzšuvusi šikus kostīmus, gaismu mākslinieks Igors Kapustins uzbūris noslēpumainas gaismas, bet komponists Emīls Zilberts gādājis par satraucošiem skaņu efektiem. Pati izrāde iestrēgusi kaut kur vidū starp parodiju par detektīvlugām un tā saucamo spilgto raksturu parādi. Ideālās proporcijās savienot gaumīgu pārspīlējumu un dzīvu raksturu, radot ticamu tēlu, kam var sekot ar neatslābstošu interesi, izdevies tikai Ingai Siliņai arī vizuāli apburošās Mollijas lomā. Gan aizkustinājumu, gan smaidu raisa Mollijas kā jaunas sievas un jaunas viesnīcas īpašnieces rosība, cerības uz nākotni, cenšanās patstāvīgi pārvarēt bailes, kad stipro aizvēju sava vīra personā neizdodas atrast. Pārējie aktieri katrs iet pa savu taku, radot eklektisku iespaidu. Piemēram, Krišjānis Salmiņš (Džeilzs) tēla vietā piedāvā karikatūru, Imants Strads (Metkafs) visu izrādi pasīvi nosēž, Ruta Birgere (Boila) un Mārtiņš Liepa (Troters) aizrautīgi spēlē psiholoģisko teātri nopietnā toņkārtā.