Izrāde par darbu zaudējušo priekšnieku pārkvalifikācijas nodarbībām sagādāja dziļu gandarījumu. Gan tāpēc, ka Juris Rijnieks radījis saliedētu ansambli, kurā ar īpašu artistiskumu un elegantu melno humoru, kas balansē uz absurda robežas, izceļas Ināra Slucka, Dace Bonāte, Voldemārs Šoriņš. Gan tāpēc, ka teātris precīzi atklāj nelaimē nonākušu bosu psiholoģiju labdabīgas ironijas intonācijā, kas daļā skatītāju rada apjukumu - kā var drūmā laikā smieties par drūmām situācijām. Man savukārt liekas: tā ir vai vienīgā iespēja drūmā laikā saglabāt cilvēcisko pašcieņu. (Fakts, ka bezdarbniekos nonākušie ir vakardienas varas turētāji, visu rangu «padotajos» rada arī japāņu strādnieku prieku par iespēja saboksēt gumijas lelles pie fabrikas vārtiem, kas izgatavotas pēc direktoru portretiskās līdzības.) Bet burtiski sajūsmu izraisa asprātīgā «izrēķināšanās» ar politkorekto leksiku, šo mūslaiku liekulīgās nežēlības formu, kas pārņēmusi arī Latviju un, protams, ir tikai virspuse dziļākiem procesiem. Pakar cilvēku un apjautājas: «Vai tev viss labi?» Labo iespaidu iebojā vienīgi skatuves telpas gluži amatieriskais iekārtojums un ne īpaši radošais izmantojums.
Vērtējums: 3 no 5
Lai arī NT pieticīgajā un viegli transportējamā Topdogu dekoratīvajā formātā (G.Gabrāns) tāpat kā Eiropas pārticības valsts etalona Šveices autora U.Vidmera aprakstīto «varoņu» - augstākā/vidējā līmeņa menedžeru jeb ofisu planktona - pārdēvēšanā latviešos ar šīs izrādes aktieru vārdiem ir zināma sociāla un materiāla neatbilstība, kas vēl vairāk «atsvešina» stāstu par darba zaudēšanas izsaukto psiholoģisko krīzi (jo stāsts sanāk vairāk «par viņiem», ne «mums»), iespējams, tas ir pat labi. Jo ļauj ikvienam skatītājam kā potenciālam krīzes upurim nevis nolādēt visu/visus uz pasaules par «pazemojošo netaisnību», izrādē - spogulī - atpazīstot sevi kā sociāli mazaizsargāto Latvijas bezdarbnieku armijas daļu, bet gan precīzāk uztvert izrādes veidotāju (patiesi jūtams, ka tas ir kolektīvs - Jura Rijnieka kursabiedru un draugu - veikums; es ar + īpaši atzīmētu I.Sluckas, J.Hirša un J.Lisnera pašironiskos darbus) galveno, nebūt ne mierinošo domu - slīcēju glābšana ir tikai un vienīgi pašu slīcēju rokās. Mūsu valstī - diemžēl. Psiholoģiskā izmisuma vilnis pāries, protams, palīdzēs personīgā psihoanalītiķa apmeklējums, kolektīvā dejas terapija vai «pašapziņas treniņš» ar gaisa baloniņu palīdzību (izrādes divas smieklīgākās epizodes), taču skarbā atskārta, ka tikai tas «bezjēdzīgais» gaiss, ko tu pats iepūt gumijas ķeskā, arī esi tu pats un «tava personība», nebūt neuzjundī smieklu lēkmes. Drīzāk - rūgta komēdija par paškritikas trūkumu.
Vērtējums: 4 no 5
Šoreiz četri āboli ir vidējais aritmētiskais starp sajūsmu un homēriskiem smiekliem, un režisora pavirši aizpildītām garlaicības bedrēm. Nacionālais teātris šosezon raisa cieņu ar repertuāra izvēli: vēsturiskajām tēmām (gan strīdīgi īstenotām) seko pievēršanās teātrī reti aplūkotai «sugai» - ofisa cilvēkam (sinhroni Jaunajā un Lielajā zālē par «biroja subkultūru» tapušas Homo erectus un Topdogi). Groteskā komēdija Topdogi ir trāpījums laikā (kad lielie bosi kļūst par bezdarbniekiem), lai gan darbības pārnesums uz Latviju ir mazliet neveikls un pat fantastisks - to gan labi pamato G.Gabrāna operiskā, sirreālā dekorācija. Tuvu ideālam ir VIP bezdarbnieku kolektīvās terapijas ainas, piemēram, kad visi draudzīgā bariņā iekausta cits citu ar baloniņiem, izkliedzot pozitīvistiskus mārketinga saukļus. Precīzi ir I.Sluckas, I.Pugas, V.Šoriņa un J.Hirša aktierdarbi un «solo» iznācieni, arī citiem tiek pa spožam mirklim, taču vairāki dialogi un monologi tiek norunāti tā kā nekonkrēti, aptuveni, mulsinot ar abstraktām, grūti saprotamām idejām.