Izrāde pārsteidz ar režisoram neraksturīgu izteiksmes skarbumu un nopietnību, ar sadzīvisku raupjumu un teju šķebinošu naturālistisku stilu gan skatuviskās vides faktūrā, gan aktierspēlē. Tos, kuri nav saskārušies ne ar šādu nabadzību, ne problēmām, kas skar vardarbību ģimenē, alkoholismu, incestu, u.tml., šī smagā izrāde droši vien atgrūdīs un liks sašutumā brēkt: «Kādēļ mums to visu rāda?» Taču neviena no izrādes norisēm nav pašmērķīga, jo tās atklāj patiesi baisu dzīves nogriezni, ko rada nevis kādi svešie vai nicināmas mēslu vaboles, bet cilvēki, kas ir tepat mums līdzās. Un ne tikai ar savām sadraņķētajām dzīvēm, kas, gribat vai ne, ieplūst arī mūsējās, bet arī ar savām sāpēm un izmisumu. Ļoti labs aktieru ansamblis, kur gandrīz katrs radījis no savas līdzšinējās pieredzes atšķirīgu tēlu. I. Kučinska - mūžīgo rūpju un bezcerības notrulinātu sievieti, kuras līdzinieces sastopam ik uz soļa, aktrises izdzisušajam skatienam, nespodrajai balsij un lēmētajām kustībām precīzi atspoguļojot tēla iekšējo darbību. Psihiski neveselā Jurčika lomā profesionāli perfekts ir E. Dombrovskis, jāizceļ arī K. Goda veikums tēva lomā. L. Leščinskis inteliģentā maigā slepkavas lomā dažbrīd gan vēl izlīdzas ar paštēlu. To, ka režisoram, kuru pazīstam kā ironijas, kiča un seksuālu spēlīšu meistaru, pieticis drosmes iestudēt šādu lugu un tieši šādi, ļaujoties vienkāršai cilvēcībai un dziļam līdzpārdzīvojumam, vērtēju ļoti augstu.
Vērtējums: 5 no 5
Izcils teātra darbs, kas valdzina ar saliedēto aktieru ansambli, kurš perfekti īsteno traģikomisku spēles stilu, ar bezbailīgu iedziļināšanos dzīves šausmās, ar spēju just līdzi visneaizsargātākajam. Lugas darbība lokalizācijas rezultātā pārnesta uz Latvijas laukiem, kur tuviniekus terorizē jaunietis ar īpašām vajadzībām (Egona Dombrovska Jurčiks - šedevrs), kur dzīves ritmu nosaka nemitīgi skandāli ar un bez alkohola, kur Ineses Kučinskas Ausma mīlestībā pret dēlu un pazemībā pret dzīves pārbaudījumiem iemanto svētās vaibstus... Rupja naturālistiska sadzīve un vide (lielisks scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša darbs), nemitīga uztraukuma un baiļu atmosfēra, ko rada cilvēks granāta. Izrādes (uz skatuves meistarīgi reproducētās pašas dzīves?) emocionālā iedarbība ir tik spēcīga, ka sāc attaisnot (!!!) noziegumu (slepkavību, asinsgrēku), kas izdarīts, novēršot vēl lielākas šausmas. Ne ar ko Hananas izrāde neatpaliek no F. Dostojevska - ne ar ciešanu dziļumu, ne ticību cilvēka garam. Hanana ebreju reliģiskajos priekšstatos apzīmē pretējas parādības - gan žēlsirdību, gan viltus pravieti, gan jauna līguma parakstīšanu ar Dievu. Liepājas izrādē aktualizētas visas šīs nozīmes.
Vērtējums: 4 no 5
Manuprāt, šī ir Džilindžeram ļoti svarīga izrāde. Ne tāpēc, ka šeit nav glamūra un kailu vai vismaz dziļi dekoltētu sieviešu. Izrāde Hanana, kam pamatā Grekova intelektuālā, ar absurda piešricēm parafrāze par krievu «jauno drāmu» (ar cilvēku deģenerācijas naturālistisku, tīši atbaidošu attēlu, kam saknes jau Gorkija Dibenā), izvērtusies ne vairāk, ne mazāk kā cilvēcības pilnā «ideju drāmā» ar tādiem izciliem aktierdarbiem kā L. Leščinska aizkustinošais, viedais Kārlis un K. Goda šķietami pilnīgi jēgu nodzērušais alkoholiķis Harijs ar negaidīto «oderīti». Arī E. Dombrovska Jurčiks - karikatūra par Edipu «ar īpašām vajadzībām», un I. Jurjānes valšķe Astrīda lai arī ne viscaur, tomēr trāpa ar patiesīgumu un neviennozīmību. Diemžēl apšaubāma ir I. Kučinskas vēlme galvenajā - Ausmas lomā uzsvērt tās vecumu un ārējās pazīmes - radikulīta saliekto muguru un stīvās kājas, tukšo skatienu un īdošo balsi, kas līdzās pārējo aktieru dabiskajai esamībai atstāj grotesku iespaidu. Taču 2. cēlienā Ausmas it kā trulā rosība ap galdu un saviem vīriešiem (vīru, mīļāko, abiem dēliem) iegūst citu nozīmi, un aktrise liek noticēt savai varonei. Izrādi gan brīžam iegāž I. Šlāpina veiktais lugas neveiklais pārnesums uz «mūsdienu Latviju» un vecišķais tulkojums (kas krievu sādžas leksiku pārvērtis muļķīgos «pavei», «rau» un «ka tavu māti»). Pirms gadiem, iestudējot komēdiju Penelope un Diks, režisors tai piepotēja traģēdijas cienīgu finālu, bet šoreiz Šekspīra cienīgā lugas fināla asinspirts izpaliek, režisoram un teātrim drosmīgi beidzot izrādi ar pavisam neironisku jautājumu par cilvēka dzīves jēgas esamību.