Pretēji režisora un aktieru intervijās izteiktajiem apgalvojumiem izrādes stāsts nav (un paldies Dievam, ka nav) tikai par to, kā Latvijas laukus piemeklē iznīcība. No aktieru apzinātajiem lauku ļaužu dzīves metiem konstruētais uzvedums kalpo kā metafora situācijai, kurā sagrūst gadu gaitā izveidojusies kārtība un kosmoss pārvēršas haosā. Govis - līdzšinējās pasaules stabilitātes un turpinājuma zīme - izkaisās nebūtībā, kļūstot par zvaigznēm, bet šūpoļu monotonās svārstības izrādes finālā atgādina, ka sabiedrība atkal ir atgriezusies nulles punktā. Kas tālāk?
Kaut arī skatītājā, demonstrējot smukas govju bildes, vietumis tomēr tiek uzrunāts zemnieka gēns, kaut dažs dzīvesstāsts stiepjas garumā un daža aina atlūst no izrādes poētiskā veseluma, Alvja Hermaņa uzbūvētā pasaule ir bagāta un daudzslāņaina. Tajā var ieraudzīt gan sievišķā un vīrišķā pirmsākuma konfrontāciju, gan teātri ar režisora un aktieru attiecību sarežģītību. Puķainās kleitās un augstpapēžu kurpītēs tērptās aktrises pārvēršas te lauku sievās, te govīs - Elitas Kļaviņas Musja savā pašcieņas pilnajā grācijā ir taisni apburoša -, te atkal aktrisēs, kuras negribīgi pakļaujas režisora rokai. Savukārt vienīgais aktieris - Vilis Daudziņš - izrādes zīmju sistēmā kļūst gan par neatvairāmi šarmantu bullīti Mikiņu, gan par zemnieku, gan par lopkautuves šefu. Un, protams, par režisoru - disciplinētāju, apspiedēju un pasaules radītāju.
Vērtējums: 4 no 5
Alvis Hermanis turpina iet simboliski rituālā teātra virzienā, meklējot arhetipisko latvieša identitāti.
Cilvēku neslēpta pārtapšana govīs un atpakaļ, dūmakainā skatuves pustumsa un dažādo dabas skaņu un neskaidras cilvēku balsu murdoņas radītais skaniskais fons rada iespaidu par pasauli, kas vienlaikus ir reāla un tomēr tikai iedomāta.
Nenoliedzami Melnajā pienā ir daudz atpazīstamu Alvja Hermaņa režijas paņēmienu un iepriekšējās izrādēs redzētu vizuālu zīmju, taču ideja par govi kā latviskās identitātes kodu ir oriģināla, pat ja ne absolūti pirmreizīga (nevajadzētu aizmirst Gunāru Priedi un Imantu Ziedoni), kā arī gudri un jūtīgi realizēta.
Vienlaikus iestudējums uzskatāmi parāda, kas notiek, ja konceptuālā ansambļa izrādē ne visi dalībnieki ir vienādā profesionālā līmenī. Viscaur izcils ir Lienas Šmukstes un Viļa Daudziņa Latgales saimniekpāris ar Elitas Kļaviņas klusējošo govi kā ģimenes locekli, arī Sandras Zvīgules un Ivetas Poles radītie tēli, bet daudz ir arī brīžu, kur izrādes drēbē skaidri redzamas šuves vai pat caurumi. Dažas izrādes epizodes, tai skaitā fināla skats, to maģiskajā reālismā burtiski fascinē. Un atstāj ilgstoši smeldzīgu pēcsajūtu. Par Latviju pēc beigām.
Vērtējums: 5 no 5
Tā jau ir ierasta lieta - no Alvja Hermaņa visi gaida pārsteigumu: ja jau par latviešiem un atkal «stāstu» žanrā, ko jaunu vēl var izdomāt, lai pārspētu sevi. Uzskatu, ka šoreiz Jaunā Rīgas teātra trupai tas izdevās. Melnais piens pārsteidz ar to, ka ļoti lokāls konteksts (latvieši un Latvijas lauki) izskan kā pasaules himna kaut kam aizejošam, pavisam nevajadzīgam un tāpēc vēl jo vairāk skaistam.
Pirmajā brīdī gribas iebilst, jo šķiet, ka tāds «Hermaņa cilvēks» neeksistē - naivs, vienkāršs, labsirdīgs un bieži arī bezpalīdzīgs. Ja dusmojas vai priecājas, tad no visas sirds, un gandrīz nekad nebēdājas.
Bet, skatoties izrādi, top skaidrs, ka tāds cilvēks dzīvo ne jau Latvijas laukos, bet sapnī par savu dzīvi savā zemē. Šāda liriska fantāzija par patiesumu padara izrādi noslēpumainu.
Visi izrādes varoņi, apmaldījušies savā ķiršu dārzā, protams, zina, kas notiks pēdējā ainā: kaut arī izrādes finālā skan smiekli, skaidrs, ka cirvis arī tiks likts lietā.
Melnais piens ar gogolisku grūtsirdību plūst pa Latvijas laukiem, ilgodamies pēc īstas cilvēciskās dvēseles, un līdz pilsētai nenonāk - jo lauku cilvēki to rūpīgi savāc burkās un neļauj tam aizplūst tālāk.
Un, kamēr viņi dzīvo, tikmēr tā notiks. Bet atbildēt uz jautājumu, kāpēc «Hermaņa cilvēki» tik un tā ir tik ļoti laimīgi, var vienīgi, skatoties uz Latviju ar skumjām govju acīm.#