Izrāde performance, kurā pagaidām vislielākie pilnestības nopelni pienākas Jēkaba Nīmaņa radītajām arhaisku world music un trausla džeza miksli atgādinošajām dabas skaņu gleznām, pēcgaršā atstāj teātros ļoti reti sastopamu un patīkamu dzīves normalitātes sajūtu. Ka viss, kas ar mums notiek, ir fragments kādā lielākā, vērienīgākā nodomā. Viss ir uz labu. Teicams un asprātīgs ir Annas Heinrihsones darbs, bezbudžeta apstākļos ar gaumi un sirsnīgu ironiju stilizējot latvju saimi un arī beidzot realizējot «mazo sapnīti» - ietērpt puišus kleitiņās. Telpogrāfa Reiņa Suhanova ideja problēmiska - liels bija izbrīns, uzzinot ka melnā apkvēpusi pirts, kurā pagaidām (?) dzīvo straumēnieši, bijusi iecerēta kā nodegušas pils arhetips. Nevienmērīgs arī astoņu aktieru darbs, kurš gan ir arhigrūts - panākt improvizācijas brīvības izjūtu, vienlaikus melodeklamējot Virzas pedanti poētiskos tekstus, - to nespētu pat vairākums trenēto «galvaspilsētas» profesionāļu. Tā ka Inesei Ramutei, Mārim Bezmeram, Oskaram Morozovam, Mārtiņam Meieram veicies. Mazāk pārliecinoši darbojas Ģirts Rāviņš, Inga Siliņa, Ingus Kniploks, Ilze Lieckalniņa. Taču ir dažas tik jaudīgas metafiziskā brīnuma ainas, kuru dēļ piedod neveiklības: mācītāja cīkstiņš ar zelta ozolvainagu, zosu kaušana, latvju kentaura apseglošana, avota krāniņš sienā, fināla foto. Ne mirkli nerodas arī vēlme salīdzināt Meikšāna ieceri ar banālo (jo vienvirziena) metaforu krāvēju Ņekrošu.
Vērtējums: 4 no 5
Kaut arī daļu no skatuviskajām metaforām, kas radītas kolektīvas improvizācijas ceļā, man būtu grūti racionāli izskaidrot, kaut arī izrādes ritms likās ne viscaur precīzi izstrādāts, Viestura Meikšāna jaunā izrāde uz mani atstāja fascinējošu iespaidu. Aktieru ansambļa totālā saliedētība un pašaizliedzīgā atdeve spēlei radīja iespaidu par ideālu cilvēku kopu, «ģimeni», kura zina un saprot, ko dara, pat ja citi to nesaprot. Aktieru kolektīva eksistence uz skatuves, kuru, ja nebaidītos no skaļiem vārdiem, pat varētu salīdzināt ar kalpošanu kam svētam, pārvērtās par mākslas tēlu - Straumēnu, resp., Latvijas, ideālo saimi, kuras reālistiskā veidā nav, bet kura garīgā veidā, kā to apliecina teātris, acīmredzot pastāv. Ja ne citādi, tad kā mūsu kolektīvo ilgu un alku sapnis. Uzvedumu skatoties, rodas sajūta, ka pasaulei ir noņemts kāds pārklājs, lai mēs ieraudzītu, ka viss - cilvēki, dzīvnieki, daba, priekšmeti, dziesmas, skaņas, trokšņi, dzīvība, nāve - pastāv nesaraujamā vienībā un pārveidojas no vienas formas otrā, bet nezūd. Absolūti ideāli realizēta sarežģītā skaņu partitūra.
Vērtējums: 3 no 5
Spēja bez pašmērķīgas epatāžas pilnīgi pa jaunam palūkoties uz iesīkstējušiem priekšstatiem apsūnojušiem svētumiem ir ļoti cienījama. Meikšānam raksturīgā organiskā, nelecīgā spēja redzēt latvisko kā universālas telpas sastāvdaļu (pirmo reizi to piefiksēju Zelta zirgā) ir intriģējoša - antīkie auglības simboli - tādi kā Pāns vai kentaurs - brīvi pārvietojas pa latviešu sētu zem sudrabainā/oranžā mēness/saules. Arī Boba Vilsona un Eimunta Ņekrošus ietekmes vizuālo zīmju rindā tikpat labi var būt tīšas, gan netīšas - ir skaidrs, ka režisora/scenogrāfa duetam Meikšānam/Suhanovam latviskums ir viena no būtiskajām niansēm plašākā pasaules ainā, ne vienīgā. Viņi ir vienojuši savā «ticībā» arī aktierus, kas izspēlē etīdes, spēlē uz dažādiem arhaiskiem instrumentiem, dzied. Jēkaba Nīmaņa radītā skaņu partitūra kļūst par īpašu piedzīvojumu un tādu kā inovāciju teātrī. Taču tikpat interesanti šķiet domāt, kāpēc - īpaši 1. cēlienā - šie komponenti tik reti, uz dažiem spožiem brīžiem, saslēdzas jēgpilnā vēstījumā, kāpēc tik daudz etīžu šķiet pārlieku amatieriski izspīlētas (dziļdomīgs tīšums līdz šim nebija Meikšāna «grēku» sarakstā), kāpēc dažviet to virknējums ir tik neobligāts, bet citviet - skolnieciski ilustrējošs (piemēram, krogus aina ar dzērājiem kā no sliktas brīvdabas izrādes)? Vai pietrūcis redaktora iemaņu? Straumēnu pasaules aina arī šķiet par plašu dēļu sienu sprostam, kas ietver tikai kādu trešdaļu skatuves, liekot dažādu rituālu laikā aktieriem drūzmēties kā pārpildītā gadatirgū. Drusku žēl arī paša Virzas teksta, kas, dažādā kvalitātē pie mikrofoniem nolasīts, lielākoties, īpaši 1. cēlienā, plūst gar ausīm kā «abrakadabra».#