Viņš jau 1986. gadā aizsāka jaunu ēru Mančestras United un vēl šodien tai neredz galu. Bijušais Chelsea galvenais treneris Karlo Ančeloti, jautāts, vai nebūtu gatavs kļūt par treneri kādā no Anglijas spēcīgākajiem klubiem, jokodams atbildēja, ka tad viņam būtu jāgaida vēl 25 gadi. Mūsdienu futbolā, kad klubu īpašnieku un līdzjutēju tolerance gājusi mazumā, Fergusona ilgstrādāšana ar «sarkanajiem velniem» ir fenomens.
Sāka cīņu ar dzērājiem
Sākums pie «sarkano velnu» stūres Fergusonam nemaz nebija tik rožains. Mūsdienās katrs līdzjutējs zina, ka Mančestras United ir viens no visu laiku visvairāk titulētajiem futbola klubiem Anglijā, taču tā tas nav bijis vienmēr. United uzvarējuši Anglijas premjerlīgā (līdz 1992. gadam - 1. divīzijā) 19 reižu. Līdz Fergusona atnākšanai viņiem bija tikai septiņi čempionu tituli 108 kluba pastāvēšanas gadu laikā. Pārējos 12 čempionu titulus United ieguva 25 gadu ērā ar Fergusonu pie kluba vadības grožiem.
1986. gads, kad Old Trafford stadionā prezentēja tā jauno galveno treneri Aleksu Fergusonu, klubam bija tumšais laiks. Pēdējais čempionu tituls izcīnīts pirms 21 gada. Tā gada 6. novembrī United turnīra tabulā atradās 21. jeb priekšpēdējā vietā. Iepazinies ar savā rīcībā esošajiem futbolistiem, Fergijs, kā pats vēlāk atzinis, bijis stipri nomākts par savu padoto fizisko sagatavotību. Komandā daudziem bijusi aizraušanās ar grādīgo, bet Normans Vaitsaids, Pols Makgrats un Braiens Robsons esot dzēruši stipri par daudz, lai varētu saukties par futbolistiem. Pirmā Fergusona cīņa bija ar komandas disciplīnas uzlabošanu, un tajā viņš nebija zaudētājs, jo savā pirmajā sezonā Fergusona United finišēja 11. vietā jeb desmit pozīcijas augstāk nekā pirms viņa atnākšanas.
Pirmo spēli Fergusona vadībā United aizvadīja viesos pret pastarīti Oxford. Zaudējums ar 0:2. Sekoja bezvārtu neizšķirts viesos ar līgas jaunpienācēju Norwich, un tikai ar trešo mēģinājumu Fergusons ar United izcīnīja pirmo uzvaru. 22. novembrī Old Trafford stadionā ar 2:0 pieveikta Queens Park Rangers.
Pacietība, būvējot komandu
Turpinājumā United gāja kā pa kalniem. Pārsteidzoša otrā vieta 1988. gadā, lejupslīde uz 11. vietu nākamajā sezonā un apkaunojošs sniegums 1990. gadā, kad United finišēja 14. vietā, tikai piecus punktus no izkrišanas zonas. To sezonu pats Fergusons nosaucis par savu «visu laiku tumšāko laiku futbolā». Sezona gan tika iesākta labi - ar 4:1 uzvaru pār čempionu Arsenal, bet tad sekoja seši zaudējumi pēc kārtas un divi neizšķirti… Pēc šokējošā 1:5 zaudējuma saviem niknākajiem konkurentiem Mančestras City tribīnēs bija izkārts plakāts: «Trīs gadi atvainošanās, bet joprojām - nekā… Ardievu, Fergij!» Tobrīd skotu bija gatavi padzīt no United absolūti visi, izņemot kluba priekšsēdētāju Martinu Edvardsu. Viņš augstu vērtēja Fergusona aizrautīgo nodošanos savam darbam, kluba skautu un treneru korpusa produktīvo pārveidošanu, bet vājos rezultātus skaidroja ar objektīviem iemesliem - vairāku vadošo spēlētāju savainojumiem. Gan Fergusons, gan Edvardss apgalvo, ka skota galvenā trenera amats United klubā nekad nav bijis apdraudēts.
Nelaimīgajā 1989./1990. gada sezonā United pārsteidza, izcīnot Anglijas kausu. Jau nākamajā sezonā «sarkanie velni» triumfēja Eiropas Kausu ieguvēju kausā. Finālā ar 2:1 pārspēta Barcelona, taču fanu visvairāk gaidītā trofeja - premjerlīgas kauss - bija jāgaida vēl ilgāk. Deviņdesmito gadu sākumā Fergusons pamazām sāka «pārbūvēt» vienības sastāvu. Sāka no vārtsarga un aizsardzības, iegādājoties dāni Pēteru Šmeihelu un Polu Pārkeru. Turpināja ar vidējo līniju. Tur gan «svaigas asinis» tika meklētas pašu jauniešu komandā, kurā strauji progresēja tobrīd 17 gadu vecais Raiens Gigss un Lī Šarps. Visbeidzot 1992./1993. gada sezonā United iegādājās ekstra klases uzbrucēju. Tēmēts gan tika uz Alanu Šīrēru, bet tas izvēlējās Blackburn. Nākamais rindā bija Deivids Hirsts, bet viņu klubs nepārdeva. Tad tika uzrunāts francūzis Ēriks Kantonā, kura iegāde bija pēdējais solis kļūšanai par Anglijas čempionu un jaunas ēras sākumam. XX gs. pēdējā desmitgadē United piecreiz uzvarēja Anglijas premjerlīgā, tai skaitā izcīnot divus «dubļus» (uzvara premjerlīgā un Anglijas kausā) un vienu «trebli» (uzvara premjerlīgā, Anglijas kausā un Čempionu līgā).
Panākumu noslēpums
Kad Aleksandram Starkovam prasīja, kāds ir viņa vadīto komandu panākumu noslēpums, viņš viltīgi atbildēja: «Tas ir noslēpums.» Līdzīgi arī ar Fergusonu - visu viņš neatklāj, taču futbola cienītāji visā pasaulē jau gadiem analizē skota darbu, meklējot panākumu galvenos faktorus.
Pirmkārt, Fergijs Mančestras klubā kardināli mainīja un uzlaboja skautu darbu. Viņš gadiem ilgi rūpīgi atlasīja kluba izlūkus, vērtējot to kompetenci pēc savas izpratnes par spēlētāja kvalitātes un potenciāla novērtēšanas kritērijiem. Pirmajos piecos gados pie United vadības grožiem Fergusons pārtaisīja «sarkano velnu» jauniešu akadēmiju no nekā īpaša par vienu no labākajām pasaulē. Viņam, tāpat kā otram Anglijas trenerim ilgdzīvotājam vienā klubā Arsēnam Vengeram, ir reti laba oža jauno talantu noskatīšanā un to slīpēšanā.
Otrkārt, Fergusons ir futbola fanātiķis, un tas iespaido arī futbolistus un pārējos kluba darbiniekus. Pat savos 69 gados viņš mēdz sagaidīt saullēktus Old Trafford stadiona kompleksā. Darbā viņš ierodoties jau pēc septiņiem no rīta un prom dodas tikai vēlu vakarā. Ja tic stadiona dežurantu piezīmēm, ir dienas, kad Fergusons strādā uz vietas 18 stundas. Par kluba galvenā trenera darbu Fergusons saka īsi: «Kontrolē visu, ko vien vari.»