Šķendējas visi
Līdz pensijai atlikušas dienas desmit, un Veronikai jāsāk dzīvot ekonomiski. Pietrūkst, kā vienmēr pietrūkst. Paldies Dievam, rēķini nomaksāti. Arī ledusskapis gluži tukšs nav. Tiekoties ar draudzenēm, visas runas sākas un beidzas ar slikto valdību. Ministri vienmēr bijuši slikti, un arī tagad tādi ir. Visi. Īpaši labklājības.
Par savu labklājību Veronikai gan žēloties būtu grēks. Bet šķendējas visi, tā pieņemts. Un līdz ar visiem arī viņa - gan pie kafijas tases, gan tirgū, meklējot prāvākas reņģītes. Mēle esot stiprākais cilvēka muskulis, tas jādarbina. Diena tā aizskrien - no rīta tirgus, veikali, aptieka, tad kafijošana. Un tad jau klāt kārtējā seriāla un reklāmu laiks. Veroniku īpaši aizrauj tās reklāmas, kuras rāda, kā locītavas kļūst vingras, un sirds sāk pukstēt kā jaunībā. Nekas ļoti jau viņai pašai nekaiš, varbūt vienīgi gaita nav tik aša kā kādreiz un sirds reizēm «pārlec». Ģimenes ārsts zāles uzrakstījis, bet vai nu ar tām pietiks. Par veselību jārūpējas pašai. Pēc draudzeņu padoma Veronika lietojusi gan āpša taukus, gan bebru dziedzeru uzlējumu, gan rīvējusies ar zirgiem domāto smēri. Bet TV piedāvā jaunus un vēl jaunākus veselības uzlabotājus. Īpaši skanīgs vārds ir «imunitāte», tikai diez ko tas nozīmē. Bet draudzenēm apaļas acis, kad Veronika no somiņas izvelk «imunitātes uzlabotāju». Tas viss maksā bargu naudu, bet ko darīt, zināms taču, ka veselība ir dārga. Bet nu jau drīz būs atkal pensijas diena, un jāsāk laikus domāt, ko šoreiz paņemt aptiekā - sliktās valsts piešķirtās pensijas visam nepietiek.
Nekad nav par vēlu?
Savā laikā Alfrēds bija vidēji lielas rūpnīcas direktors. Mājās viņš pārradās vēlu - saspringts, nerunīgs, pārguris. Vienīgais glābiņš - uzticīgā, mīlošā sieva Alvīne, kura sagaidīja, paēdināja, apmīļoja.
Gāja laiks, un komunisti kļuva par kapitālistiem. Alfrēds privatizācijas ceļā tika pie savas firmas. Tuvojoties krīzei, firmu pārdeva un turpmākās dienas vadīja dzīvoklī Rīgas elitārajā centrā un piepilsētas vasarnīcā. Dzīve bija krasi pagriezusies. No rītiem Alfrēds ilgi vaļojās gultā, daudz un garšīgi ēda, pāršķirstīja laikrakstus un ar labpatiku vēroja pa logu, kā cilvēki kaut kur steidzas. Tā ritēja dienas, līdz kādu rītu Alfrēds pamodās no neciešamām galvassāpēm. Piecelties nevarēja - pasaule griezās karuselī. Pirmo reizi mūžā Alfrēds nokļuva slimnīcā, kur luksusa palātā pavadīja pāris nedēļu.
It kā jau labāk kļuva, bet mocīja jautājums - kāpēc? Pēdējos gadus viņš bija atpūties pēc labākās sirdsapziņas. Izrakstoties ārsts rekomendēja zāles un noteica: «Režīms - saudzējošs.» Ne Alfrēdam, ne Alvīnei īsti nebija skaidrs, ko tas nozīmē. Bet, drošs paliek drošs, tika nolemts, ka pagaidām jāpaliek gultā. Alfrēds laiku īsināja pusguļus, pussēdus, aizgāja līdz galdam, logam, vairāk neriskēja. Pieaicinātais privātārsts mainīja zāles, vienas dārgākas par otrām. Kad pēc pāris mēnešiem Alfrēds mēģināja nokāpt pa kāpnēm, sirds dauzījās, galvā bija tukšums. Ārsts ieteica pamazām turpināt staigāt, atkal izrakstīja zāles. Bet, kad nākošreiz Alfrēds knapi tika atpakaļ dzīvoklī, bija skaidrs - fiziska slodze neder. Alvīne, nevērodama sāpes krustos un džinkstoņu ausīs, ar vēl lielāku enerģiju turpināja aprūpēt Fredi. Fredis no gultas vairs necēlās - ikru muskuļi plandījās kā lupatiņas, nenodarbinātā sirsniņa dauzījās pie katras kustības. Pat līdz logam iet likās tālu. Fredis sāka rēķināt, ka atlikušais gabals vairs nav garš. Galu galā dzīvē viss bijis, bērni lieli, un pašam uz pleciem tūlīt astoņi desmiti. Viss piepildīts, ko tad vēl? Ar ko lai tāds pusgulošs nodarbojas, kuram, izņemot sevi pašu, rūpju nav? Reizēm gan iešaujas prātā, ka tur, ārā, virmo un mutuļo dzīve, kurā agrāk viņš bija svarīgs spēlētājs. Varbūt tomēr taisnība, ka nekad nav par vēlu izdarīt izvēli un kaut ko mainīt? Pēdējā laikā Alfrēds, uzticoties reklāmai, sācis lietot preparātu, kurš uzlabojot arī prāta spējas. Dod, Dievs, lai palīdzētu!
Silda vienīgi atmiņas
Annai bija pateicīgi daudzu bērnu vecāki - ilgus gadus strādājusi par bērnu ārsti. Mazie pacienti tagad tikai nomoda sapņos atnāk pateikt paldies. Tagad Anna ir likumīga pensionāre ar likumīgi piešķirtu pensiju iztikas minimuma līmenī. Būdama labsirdīga pēc dabas, nevienam neko nepārmet, nesūdzas, bet pamanās pat atlicināt kādu grasi radiniecei, kura nevar atrast darbu.
Anna Latvijā dzīvo jau sen, diemžēl latviešu valodu tā arī labi nav iemācījusies. To viņa kā īstu traucēkli izjūt tikai tagad. Anna ir smalkjūtīga, baidās pārprasīt, lai nedzirdētu skarbāku vārdu. Dzīvokli, kas bija tuvu darbavietai, viņa jau pārmaiņu gados samainīja pret mazāku guļamrajonā. Šoziem aukstajā laikā Annu apciemoju. Viņa atvēra, ģērbusies kažoķelī, galvā vilnas cepure, kājās - velteņi. Istabā +10C, radiatori knapi remdeni. Jautāju, vai viņa kur griezusies. Izrādās - mēģinājusi, bet tā arī uz mājām neviens nav atnācis. Vēlreiz iet pie apsaimniekotājiem Anna negrib - lepnums neatļauj. Tā paša iemesla dēļ viņa nelūdz arī sociālo palīdzību. Anna saprot, ka viņas laiks pagājis. Šai valstij viņa ir sveša un liekēde. Kādreiz staltā sieviete aizvien vairāk salīkst, un bijušie pacienti, tagad braši vīri un sievas, uz ielas savu glābēju nepazīst. Neviens Annu negaida arī viņas etniskajā dzimtenē. Gudrā, erudītā, inteliģentā sieviete vada savas dienas vientulībā. Salst ne tikai miesa, bet arī dvēsele. Silda vienīgi atmiņas.