Jā, tiešām, tiekoties ar eksakto zinātņu skolotājiem, kuri māca tādus mācību priekšmetus, kas radniecīgi informācijas tehnoloģiju (IT) jomai, kārtējo reizi konstatēju, ka vērojama ārkārtīgi zema informētība par to, kas patlaban notiek IT nozarē un vispār Latvijas ekonomikā.
Iespējams, iemesls ir tas, ka cilvēkiem īsti nav kur zināšanas iegūt. Eksaktās zināšanas, ekonomikas zināšanas, kā arī mākslas zināšanas, respektīvi, viss, kas neietilpst izklaides kategorijā, sabiedrībai piedāvāts netiek un daudzus cilvēkus arī nemaz neinteresē. Paralēli izklaidei vēl interesē politiskie skandāli, kuros atklāts kurš un cik daudz zog. Ja šādas intereses ir pedagogiem, tas ir īpaši bēdīgi, jo viņi savas zināšanas un intereses nodod tālāk bērniem.
Tomēr pedagogi ir viena no izglītotākajām un erudītākajām sabiedrības daļām.
Es gan domāju, ka arī daudzi pedagogi dzīvo gluži kā izolētos nodalījumos ar aizvērtām lūkām, īsti neredzot neko ārpus savas ikdienas vides. Turklāt Latvijas realitāte ir tāda, ka vairāk par 70% biznesa un gandrīz viss starptautiskais bizness tomēr norit Rīgā un dažās mūsu valsts lielākajās pilsētās, tāpēc cilvēki laukos ir arī mazāk informēti par aktualitātēm - ne jau visi, protams, bet tāda tendence ir.
Jūs pats cenšaties popularizēt IT nozari pedagogu un skolēnu vidū?
Protams, katru Latvijas skolu jau neapbraukāšu, bet tikties ar skolotājiem vienmēr cenšos, taču jāņem vērā, ka es šajā ziņā esmu izņēmums. Savukārt daudzos mazākos uzņēmumos īpašniekiem un vadītājiem pašiem ik dienu pamatīgi jāstrādā, lai attīstītu savu biznesu, viņiem nav laika domāt par jaunās paaudzes izglītošanu, jo, novēršot uzmanību no biznesa, uzņēmējdarbība apstāsies. Skaisti tas saucas «administratīvā resursa nepietiekamība».
Jūs cenšaties izglītot pedagogus un skolēnus, jo stratēģiskais mērķis ir nākotnē nodrošināt darbiniekus savam uzņēmumam? IT speciālistu trūkst ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskajā mērogā.
Taisnība, darbinieku trūkst. IT speciālistus un inženierus darba tirgus izrauj no augstskolām un neļauj normāli studēt. Nupat trūkst jau pat IT studentu, kurus pieņemt darbā.
Tas ir paradokss - šolaiku jaunieši daudzas stundas pavada pie datora, taču IT jomu studēt negrib. Kāpēc tā?
Lai studētu tehniskās lietas, vairāk jāpiepūlas. Jauniešus uz to vajag motivēt - ģimenei, pedagogiem. Es neaģitēju, ka būtu jāmāca tikai eksaktie mācību priekšmeti, jo nenoliedzami jāmāca arī humanitāro un sociālo zinātņu mācību priekšmeti. Ļoti svarīgi ir trenēt abas smadzeņu puslodes. Tomēr daudzi jaunieši ir iešāvuši sev kājā ar pārprasto skolu mācību programmu liberālismu, kas sākās XX gadsimta 90. gados, kad eksaktie mācību priekšmeti tika atbīdīti otrajā plānā.
Savas nozares asociācijā pēc sešu gadu pūliņiem izkarojām, ka jauniešiem obligāti jākārto eksāmens matemātikā, bet par fizikas eksāmenu mēs vēl cīnāmies. Arī fizikas eksāmenam būtu jābūt obligātam. Es biju vienkārši izmisumā, ka pērn fizikas eksāmenu vidusskolā lika tikai 1500 skolēnu, no tiem vērtējumu A, B un C saņēma tikai 743, bet zemāks līmenis augstskolai nav derīgs. Tas beigsies ar to, ka mūsu jaunās paaudzes vienīgās eksaktās zināšanas būs par preču pārkrāmēšanu veikalu plauktos.
Protams, jāatzīst, ka arī skolas ne vienmēr spēj nodrošināt interesantu šo mācību priekšmetu apguvi, tāpēc ļoti pozitīvi vērtējams projekts Iespējamā misija, kas parāda, ka mācīt var arī citādi. Iespējamā misija jau nav Latvijas izgudrojums - tas gan jāatzīst, neesam to radījuši, tikai adaptējuši. Manuprāt, šī ideja radās Lielbritānijā. Svarīgākais ir tas, ka Iespējamā misija nodrošina izglītības sistēmas graušanu no iekšpuses - labā nozīmē. Ne tikai bērni ierauga, ka var mācīties citādi, bet arī skolotāji redz, ka var mācīt atšķirīgi no ierastā. Protams, pirmā reakcija ir jaunos strāvojumus apkarot, bet tie, kuri izdzīvo, pozitīvi ietekmē visu sistēmu.
Nesen Dienā rakstījām, ka ir viedoklis - izglītības speciālisti nevar īstenot izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa iecerēto mācību materiālu digitalizāciju, jo Latvijas sabiedrībā nav vienādas izpratnes par autortiesībām.
Autortiesību sargi manā skatījumā ir cilvēki, kuri ārkārtīgi veiksmīgi ar biznesa un politikas lobiju ieguvuši nepamatotas priekšrocības, bet savā domāšanā dzīvo pagājušajā gadsimtā.
Viņi aktīvi kultivē mītu, ka ikviens, kurš radījis literāru darbu, fotogrāfiju vai muzikālu skaņdarbu, grib par to saņemt naudu un tādēļ dos autortiesību sargiem ekskluzīvas tiesības naudu iekasēt. Nebūt tā nav! Vienīgi autors drīkst noteikt, kā ar viņa darbu rīkoties, un šīs tiesības autoram ir jāsaglabā.
Jā, ir zināma, piemēram, tāda prakse, ka fotogrāfijas autors atļauj savus darbus ikvienam brīvi izmantot nekomerciāliem mērķiem, bet aizliedzis sadrukāt atklātnītes un tās pārdot.
Jā, tieši tā. Ir bezgala daudz radošo darbu, kurus autori licencējuši ar brīvas lietošanas licenci, jo viņiem par visu svarīgāka šķiet darba pieejamība.
Vai cits piemērs - Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācija (LETERA) finansē mācību video radīšanu, un šie mācību video ir pieejami bez maksas, lai cilvēki tos izmanto mācībām, ja vēlas, lai kopē un izdala citiem, kuri grib mācīties.
Autoram par šiem mācību materiāliem samaksā LETERA, nevis mācību materiālu patērētājs. Jūs varat saukt to par egoistisku labdarību vai arī viedumu un sapratni, ka jādod izglītība tautai. Turklāt jāļauj tirgum regulēt gan pieprasījumu, gan cenas.
Svarīgākais biznesa likums skan: «Ja tu ar savu darbu nevari nopelnīt maizi, tad tu dari nepareizu darbu un tev jādara cits darbs, ar kuru tu vari maizi nopelnīt.» Ja kāds cep negaršīgus pīrādziņus un var pārdot tos tikai tāpēc, ka ar likumu noteikts, ikkatram obligāti jānopērk viens pīrādziņš, tad brīdī, kad likums tiks atcelts, viņš bankrotēs, jo pīrādziņus neviens vairs nepirks.
Aprīļa sākumā iesaistījāties diskusijā par autortiesībām un mūzikas klausīšanos birojos. Uzskatāt, par mūzikas klausīšanos birojos nav jāmaksā?
Par ko gan būtu jāmaksā? Un - kā vārdā? Ja ar mūziku pelna naudu, piemēram, rīkojot koncertus vai diskotēkas, ir loģiski, ka par mūzikas atskaņošanu jāmaksā, bet ne jau birojos, kur mūziku klausās tikai darbinieki.
Turklāt Autortiesību likums - arī tā jaunākā redakcija - ir viens no tiek likumiem, kuru tekstā ietverts pamats konfliktiem. Tautas kalpi kārtējo reizi nodemonstrējuši savu nevēlēšanos lietās iedziļināties pēc būtības, un vērojama Latvijā raksturīga problēma, ka Saeimas deputātu paviršība tiek novelta uz tiesu. Likumdevēji uzskata, ka var producēt kroplu likumu un pēc tam gudrā tiesa strīdu gadījumā pieņems izsvērtus lēmumus. Būtisks iemesls Latvijas tiesu lielajai noslodzei ir tieši pretrunīgi uzrakstītie likumi. Piemēram, apgalvojums, ka autortiesību nodeva nebūs jāmaksā mazam birojam, jau ietver konfliktu par to, kāds birojs uzskatāms par mazu.
Prognozējat, ka pēc desmit gadiem autortiesību un izplatīšanas tiesību normas būs daudz brīvākas?
Tās noteikti būs citādas. Es neesmu pret autortiesību aizsardzību. Bet tas, ka novecojuši monopoli diktē noteikumus, nav pareizi, tas ir traucējošāk nekā monopols, piemēram, dabasgāzes tirgū.
Ko jūs domājat, sakot «novecojuši monopoli»?
Viens šāds monopols ir autortiesību aizsardzības organizācija AKKA/LAA, otrs - Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība LaIPA. Pamatiemesls, kāpēc pastāv šie monopoli, ir uzskats, ka nabaga autors pats nespēs administrēt savas autortiesības. Pirms 50 gadiem tā arī bija, pirms desmit gadiem vēl arī tā bija, bet šodien autoram vairs nav problēmu savas tiesības aizsargāt pašam saviem spēkiem.
Protams, autoru un izplatītāju, kā arī autortiesību sargu situācija patlaban nav vienkārša, bet jāsaprot, ka informācijas tehnoloģiju modernizācija ir neapturams process, XXI gadsimta realitāte. Gan satura radītājiem, gan izplatītājiem vienkārši jāatrod jauni biznesa modeļu veidi. Esmu drošs, ka brīdī, kad parādījās pirmās tipogrāfijas, sabiedrība arī piedzīvoja milzīgu šoku.
Piemēram, šobrīd populārs informācijas avots ir tviteris. Es tviterī sekoju cilvēkiem, kuru viedokļi man šķiet svarīgi, un šos cilvēkus egoistiski izmantoju par filtru, jo uzticos, ka viņi retvītos to, kas patiešām šķiet svarīgs man, un tā vietā, lai izlasītu 30 tvītus, es izlasu trīs, bet tādus, kas mani interesē. Katrs no tvitera ziņu straumes izvēlas to, kas viņam ir svarīgs.
Vairāki uzņēmēji gan ir teikuši, ka daudzviet laukos ar internetu ir tik bēdīgi, ka pat pārskatus valsts iestādēm elektroniski nevar iesniegt.
Noteikti gluži bez pamata šāda sūdzēšanās nav, bet ar pilnu atbildības izjūtu gribu pateikt - Latvijā interneta pieejamības un kvalitātes līmenis ir viens no augstākajiem pasaulē. Vidēji pat Amerikā ir daudz, daudz sliktāk. Jā, mēs esam tālu no pilnības, bet mums nav pamata par savu situāciju žēloties.
Šī gada nogalē Latvijas uzņēmumus sagaida IT sistēmu pieskaņošana pārejai uz eiro un jau dzirdēti izteikumi, ka tas būs sarežģīti, ilgi un dārgi. Bažām ir pamats?
Protams, pāreja uz eiro ir IT projekts, kas prasa laiku, nevar to sākt 20. decembrī un domāt, ka visu raiti izdosies paveikt trijās dienās, bet, objektīvi vērtējot, mēs Latvijā par eiro ieviešanas datumu zinām tik savlaicīgi, ka ir pietiekami daudz laika sagatavoties. Nenoliedzami vienmēr būs iestādes un uzņēmumi, kurus viss pārsteidz nesagatavotus, pat lietus un sniegs.
Jāņem vērā, ja eiro pārrēķina tikai aktuālos uzņēmuma datus un no 1. janvāra sāk visus norēķinus eiro - tas ir vieglākais ceļš, kas nemaksā gandrīz neko. Cita lieta, ja eiro grib pārrēķināt arī vēsturiskos datus, kreditoru prasījumus, debitoru saistības, noliktavu uzskaiti. Izveidot sistēmu, lai būtu redzami arī vēsturiskie dati, turklāt nevis latos, bet eiro, - tas jau ir sarežģītāk. Bet nevajag baidīties, pat ja eiro ieviešanas pirmajās dienās būs problēmas, tās atrisināsies un dzīve neapstāsies.