Parasti viņš izstudēja dienas jaunumus, neļaujot tiem izraisīt ne mazāko izmaiņu viņa uzvedības modelī. Ne uzacis tapa paceltas, ne lūpas - smīnīgi savilktas. Un, protams, nekādu negantu monologu par pasaules politikas nožēlojamo stāvokli vai vietējās hokeja komandas nespēju gūt vārtus. Patiesībā nebija pat iespējams pārliecināties, vai viņš avīzi vispār lasīja, vai arī tikai stundām ilgi blenza iespiedkrāsas musturos, ko veidoja virsraksti, raksti, fotogrāfijas, to paraksti un uzbāzīgi sludinājumi. Un lapas viņš pāršķīra tikai, kad kāds noslēpumains iekšējais pulkstenis deva signālu.
Taču šajā konkrētajā vēla oktobra pēcpusdienā viņš knapi uzmeta skatu pirmajai lappusei, tad aizsvieda laikrakstu sānis, spēji piecēlās no krēsla (īstenībā tik spēji, ka tas apkrita uz sāniem) un stīvā gaitā devās uz viktoriānisma stila ēku, kur viņš nošķirtībā mitinājās jau divus gadus.
Dažus brīžus pēc ieiešanas ēkā viņš atkal iznāca no tās, kreisajā rokā cieši sažņaudzis atslēgu, un devās pāri plašam, nesen pļautam mauriņam. Viņš gāja kā pa virvi, likdams pēdas tieši vienu otrai priekšā. Viņš pagāja garām savam apgāztajam krēslam un avīzei, kas vējā sitās pret tā kāju. Garām spēlētājiem baltās vestēs, kas kriketa laukumā vingrināja savus sviedienus un atsitienus. Garām strādniekam, kas pēdējo reizi uzraka puķu dobi, sagatavojot to pavasara stādīšanai. Garām vairākām mūķenēm, kas nāca pa ceļu veikt savus dienišķos brīvprātīgo darbus.
Viņš gāja, līdz atsitās pret dzeloņstiepļu žogu, kas bija uzstādīts galvenokārt, lai dauzonīgi bērni, ziņkārīgi kaimiņi un nikni bijušie iemītnieki netiktu iekšā, nevis pacienti ārā. Viņš atsitās vienreiz... otrreiz... trešo reizi. Un tad, ignorēdams arvien skaļākos kliedzienus un apsaucienus no aizmugurē palikušajiem, viņš uzsāka mēģinājumu pārrāpties astoņas pēdas augstajam šķērslim. Pat cilvēkam, kas sevi dēvēja par neatkarīgu cirkus mākslinieku, tas izrādījās grūti, jo viņš varēja lietot tikai labo roku (kreisajā bija sažņaugta atslēga). Turklāt viņš bija basām kājām, un žogs griezās pēdu maigajā ādā.
Tomēr Kjaveta būtu ticis pāri (nejuzdams sāpes), ja vien viņa vaļīgais slimnīcas halāts nebūtu nelāgi iepiņķējies žoga augšējā dzeloņstieplē. Šī iemesla pēc viņš palika šūpodamies un vicinādams rokas, kamēr skolas bērni no lejas smīkņāja par faktu, ka viņam nebija kājās apakšbikses, un pieaugušie pārgāja ielas otrā pusē, lai tikai būtu tālāk no viņa.
(Turpinājums 16. augusta numurā)