Izdzīvošanas skola
Karjeras sākums Oksanai gan bija no grāmatvedības patāls. No dzimtās Alūksnes pēc skolas vilka uz Rīgu, un Oksanu interesēja jurisprudence. Viņa izvēlējās Sociālo tehnoloģiju augstskolu, bet jau pēc gada kopā ar draudzeni pārgāja uz Latvijas Policijas akadēmijas juristiem. «Gājām, runājām un prasījāmies uz šo augstskolu. Mums arī atklāti pateica - nevaram jums atteikt, jo esat tik uzstājīgas. Kredītpunktu skaits abās augstskolās ļoti atšķīrās, tāpēc mūs 2. kursā gan paņēma, taču visus atlikušos piecus studiju gadus papildus vācām pirmā kursa kredītpunktus,» Oksana stāsta. Tā kā viņa bija izlēmusi reizē gan studēt, gan strādāt, lai neapgrūtinātu vecākus, mācījās neklātienē un piepelnījās, piemēram, tirgojot mūzikas diskus Bērnu pasaulē.
Pirmais nopietnais darbs bija pārdevēja apavu veikalā. «Tā bija izdzīvošanas skola,» saka Oksana. Viņa darbā bija pieņemta caur pazīšanos, strādāja pēcpusdienās, turklāt saņēma tik, cik pati notirgoja, savukārt pārējām darbiniecēm bija jāstrādā kopējai kasei. «Varat iedomāties, kāda bija attieksme. Katru dienu gāju mājās ar asarām, bet no rīta cēlos ar domu - nē, es nedrīkstu padoties. Ja padošos, nekas no manis dzīvē nesanāks.» Vēlāk Oksana kļuva par veikala vadītājas vietnieci, kur palīdzēja ar lietvedību, risināja klientu pretenziju jautājumus. «Pārdošanā iemācījos komunicēt, katram pircējam atrast savu pieeju. Katram arī tā kāja ir citāda, un dažbrīd likās - nu ņemsim un ķirurģiski pielabosim,» Oksana joko. Viņa arī demonstrēja apavus izstādēs, kurās vairumtirgotāji sabrauca pasūtīt modeļus, taču atzīst, ka ar laiku darbs apavu veikalā sāka šķist vienmuļš.
Bija palīgs visiem
Pretēji draudzenēm, kas mācījās dienas nodaļā un dzīvoja kojās, Oksanai vētrainā studentu dzīve gāja secen, jo bija pašai jāīrē dzīvoklis, pašai sevi jāuztur. Tāpēc arī nācās atteikties no sapņa kļūt par juristi - tas rādījās pārāk ilgs process, turklāt strādāt par Ls 70, ko tolaik saņēma iesācēji - juristu palīgi -, Oksana nevarēja atļauties.
Draugs, kas nu ir Oksanas vīrs, tobrīd strādāja Sakret un izstāstīja, ka uzņēmums meklē grāmatveža palīgu. Oksana pieteicās. «Tas bija pats sākums, strādāja tikai pieci cilvēki, rūpnīca vēl nebija palaista. Biju palīgs visiem, jo bija direktori, bet vēl nebija biroja darbinieku. Katru reizi bija jāsaņemas, lai dotos pie faksa aparāta vadītāju kabinetā, jo direktors Andris Vanags vienmēr kaut ko jokodams komentēja, sarku un tikai ar laiku iemanījos pienācīgi atbildēt. Nevienam īsti nebija skaidrs, kā kam jābūt, daudz ko apguvām pašmācībā. Arī grāmatvedībā bija lietas, par ko nezināju neko, bet man ir tāda īpašība - man nav bail no kaut kā jauna un nav šaubu, ka kaut ko nevarēšu,» Oksana saka.
Tolaik uzņēmumā vel nebija ne ekonomista, ne finanšu direktora, tāpēc slodze Oksanai un viņas priekšniecei grāmatvedei bija liela. Tā vēl vairāk auga vēlāk, kad sākās būvniecības bums un rūpnīca jau strādāja ar pilnu jaudu. Paralēli Oksana sāka studēt grāmatvedību un finanses LU, kur saprata, ka tikai šādas mācības ir ko vērtas - teorija ar pašas praktisko pieredzi fonā. Kad darbā sāka klāties tik saspringti, ka šķita: divatā vairs galā netikt, Oksana juta, ka kaut kam jāmainās, un… aizgāja dekrētā. «Kad bērnam bija mēnesis, zvanīja no darba un teica, ka arī tur beidzot briest pārmaiņas, bet sapratu, ka gribu paņemt pauzīti un veltīt sevi bez atlikuma dēliņam,» Oksana stāsta. Kad pēc pusotra gada viņa atgriezās darbā, grāmatvedība jau bija izaugusi līdz pieciem cilvēkiem, bija finanšu direktors ar pieredzi, Sakret jau bija pa rūpnīcai arī Lietuvā un Igaunijā. «Likās - kā es tajā visā iederēšos? Bet mani paņēma par ekonomisti, un šajā amatā sapratu, kā jākārto grāmatvedības dati, lai tie būtu izmantojami uzņēmuma vadības procesos.»
Šoka terapija
Ieviest kārtību grāmatvedības uzskaitē, kur pirms tam mēdza figurēt arī pieraksti ar roku uz lapiņām, Oksana sāka tad, kad viņu paaugstināja par galveno grāmatvedi. Tas, ka ir iespēja kaut ko pamainīt uzņēmuma iekšējos procesos, dod gandarījumu, Oksana atzīst. Sākums šajā amatā gan bija īstas ugunskristības, jo iepriekšējā grāmatvede bija aizgājusi, neko daudz neizskaidrojot, Latvijā bija sākusies krīze, turklāt uz galvas uzkrita pārbaude no bankas. «Nebija neviena, kas pasaka, kā tas vai cits cipars domāts, bet bankai nevarēju teikt «es nezinu». Šoka terapija, taču ļoti laba pieredze,» Oksana stāsta. Izaicinājums bija arī tas, ka viņas pakļautībā nu bija vairāki cilvēki, vecāki un pieredzējušāki. «Bija bail, vai mani uztvers, pieņems kā vadītāju. Ir jājūt robeža - kur paslavēt, kur pabīdīt, bet tā, lai darbiniekam nav jāsaka priekšā pilnīgi viss. Tāpēc ir svarīga normāla komunikācija, problēmu izrunāšana. Kolektīvs mums ir ļoti labs - paldies viņiem par atbalstu un to, ka pacieta manu pieredzes trūkumu,» Oksana smaida. Viņa stāsta, ka grāmatvedim ražojošā uzņēmumā jāpārzina ne vien grāmatvedība, bet arī ražošanas nianses. «Tāpat daudz strādājām ar saviem pārdošanas speciālistiem, lai viņi produktus ne tikai pārdod, bet pārdod ar peļņu.»
Tuvākās pārmaiņas, kam Oksanas vadībā gatavojas arī grāmatvedība, ir uzņēmuma restrukturizācijas plāni (Sakret grasās kļūt par holdingu), arī jaunas un vienotas grāmatvedības programmas ieviešana Sakret rūpnīcās visā Baltijā. «Sakret man ir liela daļa dzīves. Nevaru iedomāties, ka varētu darīt ko citu. Domāju, te aizvien atradīsies kas jauns,» Oksana saka. Tiesa, studijas viņa pabeigusi, arī bērns paaudzies, tāpēc slodze ir mazāka un atliek laiks sev - ziemā Oksana ar ģimeni slēpo, bet reizi nedēļā dejo baletu, kas esot smagāks par jebkuru aerobiku.