Ēvī acis draiski iemirdzas, kad viņa atvainojas: «Vakar ar draudzenēm svinējām manu 88. dzimšanas dienu, tā pamazāk iznāca pagulēt.» Tēlniece ir dzīvespriecīgas dabas, sirmie mati ieskauj viņas pelēki zilās šķelmīgās acis. Baltezera mājā viņa dzīvo ar saviem darbiem, atmiņām, grāmatām, fotogrāfijām un telefona sarunām. Līdz iecerētajai 90. dzimšanas dienas izstādei vēl divi gadi, jāgatavojas, jo skulptūras taču necep kā buljona pīrādziņus!
Darbi no sirds
Pajautājiet cienījama vecuma senioriem - cik gara ir garā dzīve? Atbildēs nešauboties - gadi skrien nemanot. Arī Ēvī šķiet, ka tikai nupat beigusi Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu. Pēc tam izstādes sekoja cita citai, daudzi darbi aizceļoja uz Krieviju, pat uz ārzemēm, taču latviešu mākslinieki par to neko nezināja, jo visu kārtoja Maskavas funkcionāri. Tā pēc daudziem gadiem Čehijā Ēvī ieraudzīja savu darbu - reiz veidoto Ausmas Kantānes portretu bronzā - un Stokholmā Milesa dārzā savu marmora skulptūru. «Nekādas nodevas padomju ideoloģijai man nebija jātaisa. Tematiskās izstādēs granītā un bronzā atveidoju sieviešu tēlus. Viņu vidū bija arī strādnieces un kolhoznieces, bet galvenokārt veidoju radošu cilvēku tēlus - Elzu Radziņu, Astrīdu Kairišu, Olgu Lisovsku, Māru Ķimeli, Maiju Tabaku. Es viņām neliku ilgi pozēt, netaisu arī skices. Viņas man bija sirdī, un tēli tapa pēc atmiņas.»
Ēvī ir ideāla atmiņa. Dzīves notikumus, gadskaitļus, vietu un cilvēku vārdus viņa teic neminstinādamās, bet veidotie darbi ir gluži kā pašas bērni: «Man patīk strādāt ar pacietību un mīlestību, bet tagad viss iet lēnāk. Katru gadu top vismaz viens darbs. Pērn marmorā pabeidzu Rucavas meiteni, pirms tam bronzā atlēju Asnāti, vēl pirms tam veidoju Rucavnieci, pirms viņas bronzā - Nepabeigto. Pašlaik marmorā skrubinu Nāru, bet mālā lēnām top Bībeles tēls Sulemīte. Gribu tajā ielikt mīļumu un gaišumu, bet nevaru un nevaru, un tad kādu rītu skatos - viens vaigs jau tā kā ir!»
Darbam nepieciešama telpa, materiāls un klusums apkārt, tāpēc ciemiņi tiek aicināti reti. Ēvī gan piebilst: «Nav jau arī vairs kam braukt, mūsu rindas izretinājuši gadi, transporta draudzenēm nav, bet līdz manai mājai no autobusa pieturas pusotra kilometra.»
Kopā siltāk
Darbnīcu, kuru Ēvī dēvē par šķūnīti, darbam varēja izmantot tikai vasarās, jo nebija apkurināma. Tagad viņa palepojas: «Nupat šķūnītī ieliku veco Jotul krāsniņu, meistars pagarināja pussabrukušo skursteni un malku arī jau pasūtīju. Tagad te varēšu strādāt arī vēlā rudenī un agrā pavasarī.» Aukstā laikā tēlniece pārvācas uz māju: «Visu ēku piesildīt nevaru, tāpēc strādāju virtuvē. To apsilda šī bleķa kaste, kas taisīta pēc amerikāņu armijas taupības krāsniņas parauga. Kā malku ieliek iekšā, tā pēc desmit minūtēm virtuve silta. To man meistars no Ogres taisīja. Reizēm uz viena galda ir kafijas krūze, plastilīns, grāmatas un vēl viss kas. Ziemas spelgoņā laižu iekšā arī abus suņus. Trijatā mīļi guļam kopā, un mums ir silti.»
Ēvī Upeniece nekad nav nolaidusi rokas, kaut liktenis vedis gan kalnup, gan lejup. 1952. gadā viņai piedzima dēls Kārlis. 1956. gadā māksliniece saņēma savu pirmo prēmiju par pieminekli Ziepniekkalna Brāļu kapos. Kopā ar vīru tēlnieku Voldemāru Rapiķi viņa Baltezerā nopirka šo zemes gabalu. Pamazām tapa jaunā plašā māja, kura tagad piedzīvo savu norietu. Te ritēja Ēvī radošā, darbīgā dzīve. Māksliniece ir viena no XX gadsimta otrās puses tēlniecības veidotājām un tā laika jauno mākslas ideju izteicējām. Kad sākās brīvlaišana, apsīka izstāžu padarīšana, valsts pasūtījumi beidzās. Taču Ēvī paveicās: «Man bija jau 69 gadi, kad iepazinos ar dāņu mākslinieci un turpmākos 10 gadus ziemā Latvijā veidoju neliela izmēra skulptūras bronzā, bet vasarās strādāju Kirstenas Kjēras muzejā Dānijā. Mani darbi nebija dārgi, un cilvēkiem tie patika. Tā izdevās nopelnīt dienišķo maizīti.» Ēvī sirmie mati liecina arī par smagajiem likteņa triecieniem. 1985. gadā bojā aizgāja vīrs, bet 2003. gadā negaidīti pārstāja pukstēt dēla Kārļa sirds. Viņam bija tikai 52 gadi. 2006. gadā Ēvī veltīja dēlam savu darbu izstādi, kurā pirmo reizi tika eksponētas arī Kārļa uzņemtās fotogrāfijas.
Parīze gaida
Plātsmaizes un pīrādziņus Ēvī necep, viņai vienkārši nav cepeškrāsns, tikai maza elektriskā plītiņa. Ēvī ir atklāta: «Virtuve un trauki mani neinteresē, diētas arī ne, bet visvairāk tracina tie recepšu raidījumi! Reiz griežu televīzijas programmas, un vienlaikus sešos kanālos māca ēst taisīt! Ne jau vienkāršus ēdienus, bet visādas delikateses! Un tas notiek laikā, kad daudzi priecīgi, ja var nopirkt pašu elementārāko. Es vienmēr saku -kas mājās ir, tas jāēd!» Ēvī var uzsmiet par sevi, pajokot par dzīvi: «Zini, cilvēkiem tagad prieka tā pamazāk. Padomju laikā aizbraucu uz Maskavu, veikalā Leipcigā sev nopirku krūšturi, mammai kombinē, izstāvēju rindu pēc desas - tā visu laiku vienos priekos!»
Tēlnieces aizraušanās ir ceļošana. Padomju laikā Ēvī tikusi līdz varenajam Baikālam, apceļojusi Gruziju, Vidusāziju, bet savā pirmajā ārzemju ceļojumā viņa 1969. gadā devās uz brālīgo Bulgāriju. Vēlāk pabijusi Vidusjūras valstīs, apmeklējusi Vāciju, veselu mēnesi pavadīja Kubā, par to palikušas saulainas atmiņas. Ēvī labi jūtas, gan ceļojot kopā ar draugiem, gan vienatnē. Tā apskatīta Itālija un Kanāriju salas. Arī tagad Ēvī apdomā kravāt ceļasomu, jo saņēmusi uzaicinājumu no tēlnieces Valentīnas Zeiles, kas dzīvo Parīzē. Ēvī ir apņēmīga: «Es visu daru un lemju švuncīgi, piecās minūtēs. Man šķiet, ka es došos uz Parīzi.»