- Mjā... kā tu domā, krievi ienāks Latvijā?
- Oi, Matka Boska! Domā, ienāks!?
- Nezinu, tāpēc prasu.
- Kurvas... tomēr labāk kriviči nekā vācieši. Takš arī slāvu tauta... - Jaceks no visa spēka iesper pa elektrības stabu.
*
Kamēr Jacis tausta sasisto kāju, es aizdomājos. Ja viņam slāvu asinis līdzētu ar krieviem saprasties labāk nekā ar vāciešiem, tad kā būtu man? Mums, baltiem? Neesam ne slāvi, ne ģermāņi, taču - ņem kā gribi - gan vienu, gan otru asinis latviešos ir ielijušas… Ha, bet manī nav! Vismaz piecas paaudzes atpakaļ noteikti neviens no senčiem ar citām tautām nav pinies. Tiesa, kas gan ir piecas paaudzes, sīkums, un tomēr. Vidusskolas pēdējā klasē veicu ģenealoģisko pētījumu. Savācu no radiem kaudzi nodzeltējušu dokumentu un pierakstu, vecās ģimenes bībeles un dziesmu grāmatas, kurās «familiju kronikas» ierakstītas izbalējušiem gotu burtiem. Ko tik tur atradu - ir Rumbulas zvejnieku, ir mežsargu no Ropažiem, ir Kalcenavas muižas priekšstrādnieku, ir Lucavsalas planku nesēju, ir visas viņu sievas un bērnus. Mūsu māju Torņakalnā uzcēla mammas vectēvs maiznieks Kruzulis, bet viņa dēls izmācījās par skolotāju. Opis paspēja ielauzīt mani lasīšanā un rakstīšanā, toties amatnieka nags nepārprotami iedzimis no Birkeniem - tēta tēvs dzina zemē spices un stutēja augšā ūdens pumpjus, kamēr oma bija baltveļas šuvēja. Otru vecmāmiņu diemžēl nesastapu… pag, kaut kur aizklīdu.
Nu, pareizi, viņi visi bija latvieši. Ne vāciešus, ne krievus, ne poļus, ne zviedrus, ne kādus citus savā dzimtas kokā neatradu. Bet kas no tā? Vai man kāds labums no tādas tīrasinības? Diez vai. Reiz ģeogrāfijas stundā, par Eiropas tautām runājot, kāds izteicās, ka drīzāk atgādinu austrieti vai maģāru, nevis latvieti. Likās jocīgi tādu vērtējumu dzirdēt, bet varbūt tā tiešām izskatās. Nekāds bilžu bāleliņš neesmu - mati brūngani melni, viļņaini, deguns ar kumpi, zēnības gados pret bēniņu siju pārlauzts. Miesa spalvaina kā dienvidniekam, vienīgi acis zilganzaļas - vismaz tās daudzmaz latviskas. Šķirstot Dainu sējumus, atradu, ka visvairāk tumšmataino ir starp lībiešiem un kuršiem. Varbūt no tiem izsenis nākam? Uzvārds arī, kā jau kungu laikos dots. Protams, ja dikti nepatiktu, varētu latviskot uz kādu Bērzu vai Bērziņu kā citi, bet vai vajag? Ja Ulmanis savējo nomainītu uz Vīksniņu vai Gobiņu, varētu ņemt piemēru. Nē, nu jāsmejas…
Tiešām nezinu, jākaunas vai ne, bet no rītiem nekad neesmu modies ar pirmo domu - es tak esmu latvietis! Arī par citām tautām, kas šeit dzīvo, neko daudz neprātoju. Bet kā šobrīd? No Jaceka runāšanas vien sāk šķist, ka nacionālā piederība iegūst arvien lielāku svaru.
*
- Tu aizmigi? - Jača kāja izrādās vesela, un sāpes pārgājušas.
- Aizdomājos.
- Par ko? - viņš jautā, bet atbildi negaida. - Kamēr tu domāji, es jau izdomāju. Lai nu kas, bet friči šeit nekad nenāks!
- Oho! Tiešām?
- Nu, skaties! Ja vācieši paliktu šeit, tad Hitlers varētu brukt iekšā, lai glābtu savējos. Bet, ja šie tagad aizbrauks uz fāterlandi un būs pie vietas, tad viņam vairs nav, ko te nākt. Vai ne?
- Nezinu, var jau būt... - Burzu pirkstos izsmēķētā papirosa kātu.
(Turpinājums 10. aprīļa numurā)