Zinu, ka Volfgangam mēdz uznākt poētisks noskaņojums, bet, dzirdot tik spēcīgu sentimentu, man acis lielā brīnā ieplešas.
- Mein Got, Volfij! Kad manam tēvam pēkšņi lika pārcelties no Lielvircavas skolas uz Alūksni, viņš sacīja: «Kad tu, cilvēks, ar visu sirdi un dvēseli esi pieķēries vienai vietai, mantām un cilvēkiem, liktenis tevi noteikti izraus no mierpilnās dzīves un aizpūtīs tālu prom, lai tik tu neiesūnotu.»
- Varbūt kādam tā ir gadījies, bet tas nav nekāds likums. Vairākums mūžu nodzīvo vienā vietā. Kādēļ gan lai es neiemīlētu savas mājas, pilsētu, ļaudis apkārt? Tas taču ir tieši labi, vai ne tā?
- Ir jau, ir, bet, ja dzīve tev dod tādas zīmes, tad vajag ieklausīties.
- Mīļā, zīmēm es neticu.
- Nu labi, es nepieminēšu zīmes. Bet ir taču oficiāls aicinājums no Vācijas. Tas tev neko nenozīmē? Kuģi jau ostā. Nez kādēļ citi tavi tautieši bez lielas prātošanas krāmē koferus. Ordnung mus zein, vai tad tu pats tā nesaki?
- To gan tu nevietā. Kārtība būs tad, kad Latvija ar Vāciju noslēgs līgumu, kurā viss būs skaidri un gaiši pateikts. Bet pagaidām viss notiek uz urrā, kā pie krieviem. Pietiek šekeļu grābējam nokliegties, lai...
- Šekeļu grābējs! - es iesmejos. - Ko tu gribi teikt? Hitlers apzog žīdus?
- Jā, un grib arī citus. Viņa mērķis ir gaužām prasts - Eiropas un, ja varētu, tad arī visas pasaules izlaupīšana. Diemžēl un tikai.
- Nu... - Mamma atkal nopūšas. - Iespējams, ar tādiem uzskatiem tu nemaz nevari tur rādīties.
- Un ko es tev saku! - Volfs atplaukst. - Nogaidīsim mazliet, paskatīsimies.
- Labi, paskatīsimies... tomēr negribētos nokavēt pēdējo kuģi un iekrist komunistu nagos. Pats labi zini, rokas viņiem ir līdz padusēm asinīs. Un mērķis tikpat liels kā Hitleram, aplaist ar savu sērgu visu zemeslodi.
- Par komunistiem tik labi nezinu. No Vācijas man draugi raksta, bet, kas Krievijai padomā, - tik, cik no avīzēm un citām baumām. Varbūt nav tik ļauni, kā runā...
- Nu gan par traku. Krieviem par advokātu metīsies? Tu, vācietis.
- Bet starp Krieviju un Vāciju taču ir miera līgums. - Volfs ar pārspīlēti nevainīgu sejas izteiksmi cenšas sasmīdināt mammu.
- Lūdzu, neāksties.
- Starp citu, vakar, mājup nākdams, satiku Paulu Šīmani, viņš arī nekur negrasās braukt.
- Kā!? Vai tad viņš jau nebija prom?
- Bija, bet pēc Austrijas anšlusa ir atkal atpakaļ. Turpat, Atgāzenes ielā.
- Ak tā…
Man sāk apnikt. Novēlējis labu nakti, uzkāpju augšā, kamēr viņi, nemainot toni un skaļumu, turpina līdz pat vēlam vakaram. Kā bērni. Manas domas nemaz neprasīja. Nevajag ar, viņi ir pāris, bet es pieaudzis, patstāvīgs cilvēks, latvietis, kuram ar vāciešiem vienīgais sakars ir Volfs. Esmu pieņēmis lēmumu - pat ja fīrers mani personīgi lūgtos un gaidītu ostā ar siltām ābolu štrūdelēm putukrējumā un vaniļas mērcē, es tik un tā no Latvijas prom nebraukšu.
Grāmatu meklējiet grāmatnīcās