Vēl pirms mirkļa visi bija priecīgi apkampušies, čalojuši un atvadījušies, līdz viņi pamanīja omes ledaino klusēšanu. Jānis pēkšņi sajutās bezgala vainīgs, viņš zināja, ka tāpat jūtas arī tētis un mamma.
Katrs prātā pārcilāja, ko gan tik sliktu ir izdarījis, kā nogrēkojies omes priekšā. Jānim pie labākās gribas nekas nenāca prātā - ja nu vienīgi ome kaut kā būs uzzinājusi par nozaudēto gredzenu, bet varbūt vainīgs nemaz nav viņš? Varbūt šoreiz tā ir mamma, kura ir par skaļu smējusies un ēdot likusi elkoņus uz galda? Bet varbūt tas ir tētis, kurš nav pietiekami gudri runājis un taisni stāvējis. Varbūt omei Mežvidu sēta bija likusies par prastu. Varbūt viņai netika izrādīta pienācīgā cieņa, vai arī uz palodzes bija aizķēries kāds puteklis. Jānis uzmanīgi cēla karoti pie lūpām, galvenais nepiesist pie šķīvja malas, nepievērst uzmanību. Viņš zināja, ome sāks runāt, un cerēja pazust, pirms tas notiks. Vēl pāris karotes, Jānis domāja, un varēs atviegloti uzelpot. Tēta karote pārāk skaļi piesitās tukšā šķīvja malai.
«Tā, esat paēduši? Mums ir jāaprunājas!» ome teica un nolika abas rokas uz galda. Runāšana būs gara - saprata Jānis. Viņš centās neredzēt un neko nedzirdēt, nebūt klāt. Tētis ierāva galvu plecos. Mamma bikli raudzījās omē, kamēr tā turpināja:
«Es, protams, varētu tērēt laiku un savu enerģiju, lai izskaidrotu un pārliecinātu, bet esmu pārāk sašutusi. Tas, ko es redzēju, man ļoti nepatika. Tas līdzinās apmātībai, garīgai nelīdzsvarotībai un dvēseles slimumam! Un tajā visā vēl iejaukt bērnus! Es esmu kategoriski pret, un Jānis tur vairs kāju nespers!»
Izdzirdējis savu vārdu, Jānis izbrīnā pacēla acis pret omi, bet tētis ierunājās:
«Nu, mamm, par ko tu runā? Kas tev lēcies šovakar?»
«To mums vislabāk varētu pastāstīt Jānis, ar kādām dīvainām lietām viņš nodarbojas Mežvidos!»
«Ko es? Es neko!» Jānis iztrūcies murmulēja zem deguna.
«Ko viņš atkal ir izdarījis?» Mamma uztrūkās kājās un sāka skraidīt pa istabu.
«Kas atkal?» Jānis aizvainoti burkšķēja.
«Es tev vaicāju vēlreiz ar labu,» ome draudošā balsī iesāka, «izstāsti tūliņ pat vecākiem, ar ko jūs tur, Mežvidos, nodarbojaties!»
Viņš ar pēc iespējas izbrīnītāku sejas izteiksmi lūkojās vecākos. Tie tikpat jautājoši lūkojās Jānī.
«Skaties man acīs!» Ome pacēla balsi. «Es tev pēdējo reizi ar labu jautāju! Ko jūs tur Mežvidos darāt?»
Jānis iecirta zodu krūtīs un spītīgi klusēja.
«Jānīt, mīļo dēliņ, nu, pasaki!» mamma uztraukti vaimanāja.
«Tu zini, vai ne... tu zini!» viņa vērsās pie vīramātes. Baisas ainas uzbūra viņas iztēle.
«Beidziet te spēlēt teātri!» dusmīgi ierunājās tētis. «Ja tu ko zini, saki!» viņš vērsās pie omes.
«Viņi puiku Mežvidos ir ievilkuši dīvainās izdarībās un piebāzuši galvu ar pilnīgām muļķībām!»
(Turpinājums 6. decembra numurā)