Gaiss virtuvē kļuva arvien karstāks. Jānis juta, viņam noraso piere. Omei un mammai vaigi kļuva arvien sarkanāki, bet tētis kliedza: «Kas tās ir par darbībām, kur iepīts mans dēls?»
«Viņi Mežvidos nodarbojas ar buršanos!» ome teica un piecēlās.
«Ak, vai!» ievaidējās mamma, it kā būtu saņēmusi ziņu, ka kāds ir miris. Tētis pārsteigts klusēja. Tas nu galīgi nebija tas, ko viņš bija gaidījis. Viņš nevarēja aptvert, vai tas ir kas briesmīgs vai tomēr tikai smieklīgs. Viņa prāts nespēja tik ātri apstrādāt jauniegūto ziņu un izdarīt secinājumus.
«Jūs pie tā esat vainīgi!» ome bārās. «Jūs galīgi neliekaties zinis par savu bērnu! Man vienai jānodarbojas ar viņa audzināšanu! Kas te notiktu, ja manis nebūtu?! Kas no tā puikas būtu izaudzis?»
Hū... Jānis atviegloti uzelpoja. Izskatās, negaisa mākonis ir pagājis viņam garām un slīd uz citu pusi. Drīz trīs pieaugušie kliedza savā starpā kā vienmēr, kad runa bija par viņa audzināšanu. Ome pārmeta vecākiem, ka tie pārāk vieglprātīgi izturas pret saviem pienākumiem. Mamma aizstāvējās, cik spēja, sakot, ka viņa jau labprāt audzinātu, ja kāds visu laiku nejauktos viņai pa vidu un nenoniecinātu katru viņas domu un ideju. Tētis taisnojās, ka kādam taču ir arī jāstrādā. Kad viņi labu brīdi bija izbļaustījušies, mamma, ziņkārības mākta, vērsās pie omes:
«Kas tur īsti bija ar to buršanos? Tu runāji nopietni?»
«Tu zini, man no sākuma arī šķita, ka tie ir joki, bet izrādījās - nē. Tie dīvainie ļaudis to domāja visā nopietnībā. Kāda īpatna kundzīte, kas sēdēja man blakus, stāstīja, ka pagājušo nakti, bezmiega mocīta, visu nakti ar spoku spēlējusi kārtis. Es parāvos tālāk un sāku skatīties uz citu pusi. Ar trakiem tikai pa labam,» ome stāstīja, «bet dīvainais sievišķis turpināja man uzplīties un uzstājīgi lūdza, lai es ar kaut kādu zugu sūtu ziņu viņas māsai, ka viņai aptrūkušies salviju dūmkociņi, nebūšot, ar ko iztīrīt māju, bet strauji tuvojoties divdesmit devītā mēness diena.»
«Kāda diena?» izbrīnā noelsās tētis.
«Vai es zinu!» Ome atmeta ar roku. «Es taisījos, ka tieku prom no tās trakās. Viņa vēl gribēja mani pieturēt, ķēra aiz piedurknes, bet es devos, kur vairāk ļaužu,» ome turpināja. «Tikko pienākusi pie kāda pulciņa, pamanīju tuvojamies divas meitenes, kuras atnesa gaužām dīvainu ziņu - Izabella esot nobūrusi kādu jaunekli.» Ome uzmeta ledainu skatienu Jānim. Zēns saļima krēslā. Ak, vai! Jānis patiesi nezināja, kas ir briesmīgāk - Burvju Tiesa vai viņa ome, bijusī skolas direktore.
«Kā tā - nobūrusi?» iesmējās mamma.
«Un tu tam noticēji?» arī tētis gribēja zināt.
«Tajā brīdī es jau vairs nezināju, kam ticēt un kam ne,» ome atcirta, «bet biju jau nolēmusi visu noskaidrot.» Jānis šajā mirklī gribēja pazust no zemes virsas. Ome turpināja: «Es devos uzmeklēt Jāni un viņa draugus. To pašu darīja vēl bariņš ļaužu, kurus dvīņiem izdevās pārliecināt par savu nevainību.»
«Tad jau viss kārtībā,» tētis atviegloti izdvesa.
«Es teicu, viņus izdevās pārliecināt,» ome viņu skarbi pārtrauca, «ne jau mani! Man pietika uzmest vienu skatienu Izabellai, lai redzētu, ka viņa melo. Viņa noteikti bija būrusies!»
«Mammu, ko tu runā? Tu esi pie pilna prāta?» iesaucās Jāņa tētis.
Turpinājums 13. decembra numurā