«Es teicu, tūliņ pat liec nost! Kas tas ir par paradumu rakņāties svešās mantās? Es tev saku un vēlreiz atkārtoju - tie dvīņi tevi slikti ietekmē! Tik labs bērns biji.»
Dvīņus gan omei tagad pieminēt nevajadzēja. Tas bija tā, it kā viņa būtu ielējusi benzīnu kvēlojošās oglēs. Jānis iekarsa un spēra laukā savu jau labu laiku taupīto sakāmo.
«Es draudzēšos ar dvīņiem un uz Zemzemi arī iešu. Tu man to neaizliegsi!» zēns teica un turēja sev priekšā svečturi, cieši sažņaugtu, gluži kā vairogu.
«Ko?» ome iesaucās.
Bet tas arī bija vienīgais, ko viņa paspēja pateikt, jo notika neticamais. Viņa tik strauji un neveikli sakustējās, rausdamās augšā no savas guļvietas, ka tā sabruka zem viņas gluži kā kāršu namiņš. Pilnīgi neticamā un neiespējamā kārtā ome gulēja, iespiesta starp matrača galvgali un kājgali, kurš slējās gaisā, kamēr vidus bija iegrimis un kopā ar visu omi pieplacis grīdai. Kad ome atsāka runāt, Jānim šķita, ar viņu runā baltā ieģipsētā kāja, kura vienīgā rēgojās zēna acu augstumā. «Tikai pār manu līķi!» kāja stenēja un pukstēja, nevarēdama atbrīvoties no dīvainā gultas gūsta. Vēl arvien turēdams rokā svečturi, Jānis traucās viņai palīgā. «Netuvojies man! Noliec to! Āāāāā!» Ome sāka skaļā balsī raudāt. «Es tevi cenšos paglābt no briesmīga likteņa, bet tu pats gribi sevi pazudināt!»
Sadzirdējuši omes skaļās vaimanas, istabā iesteidzās tētis ar mammu.
«Kas notiek?» bija viņu abu pirmais jautājums.
«Omei sabruka gulta!» Jānis steidzās paskaidrot.
«Nē, nu tas vairs nav normāli.» Jāņa mamma steidzās pie vīramātes, lai palīdzētu tai izrausties no gruvešu kaudzes. Jāņa tētim pietika ar acu uzmetienu, lai novērtētu situāciju. «Kāpēc tev rokā ir svečturis? Vai tev to iedeva ome?» viņš jautāja Jānim, vērodams gan omi, gan Jāni. Vēl arvien raudādama un šņukstēdama, ome teica: «Neko es viņam neesmu devusi!»
«Tad kāpēc tev tas ir rokā?» Jāņa tētis vērsās pie dēla.
«Ak, kāda tam nozīme!» tēti pārtrauca mamma. «Labāk palīdzi man dabūt omi laukā no šī briesmīgā cauruma!»
Kad operācija «Omes glābšana» bija pabeigta, tētis Jānim sarīkoja īstu nopratināšanu. Zēns vaļsirdīgi izstāstīja par savu sapni, kas, pēc Jāņa domām, nevarēja būt nekāds noziegums, un par to, ka vienkārši gribēja salīdzināt sapnī redzēto svečturi ar omes bufetē glabāto.
«Tas ir liktenis!» ome čukstēja un darīja visu reizē - šņukstēja, šņauca degunu un dzēra tēju, ko Jāņa mamma bija viņai savārījusi.
«Kas?» Jāņa mamma jautāja.
Ome uzmeta Jāņa tētim bezpalīdzīgu skatienu, kurā lūgums mijās ar izmisumu. Vai tiešām viņai tagad ir jāatklāj šis baisais ģimenes noslēpums, šis kauna traips, kurš iznīcinās visu labo slavu un uz visiem laikiem pazudinās kārtīgās, priekšzīmīgās un pareizās ģimenes statusu, ja ne visa ciemata, tad Jāņa mammas acīs jau nu noteikti. Doma vien par ko tādu lika omei ieraudāties skaļāk. Neizskatījās, ka ome ir gatava turpināt stāstu, arī tētis klusēja, tāpēc mamma pastiepa roku un paņēma svečturi no Jāņa.
«Kas tam svečturim tik īpašs?» viņa vērsās pie dēla.
«Svečturis kā svečturis,» zem deguna burkšķēja Jānis.
«Pilnīgi manas domas,» steidzīgi piekrita ome.
Turpinājums 17. janvāra numurā