Taču jau pēc pirmajām apmēram sešām ēdienreizēm Marokā nācās atzīt, ka teorētiski atpazīstu pašas gatavotos ēdienus, bet praktiski mācījos tos saprast un izgaršot pilnīgi no jauna.
Vislielāko pārsteigumu man sagādāja visparastākās sarkanās bietītes. Divu nedēļu laikā gadījās tikai pāris ēdienreižu, kad galdā netika celts kāds no bietēm gatavots ēdiens. Turklāt nevienu reizi neatkārtojās jau iepriekš baudīts variants! Biešu salāti saldā, sāļā, asā variantā, biešu šķēlīšu uzkodas ar ķiplokiem, ar piparmētru, ar grilētu papriku, ar zaļumiem, ar medus glazūru... Sautētas, skābētas, ceptas un vārītas, arī ar riekstiem un mandelēm, ievīstītas mīklā un lapās, biešu kokteiļi mazākās un lielākās glāzītēs... Izrādās, ka vajadzēja aizbraukt uz Maroku, lai mainītos priekšstats par sarkanajām bietēm. Nu tās ir manas favorītes!
Tālāk - kuskuss. It kā pazīstams produkts, jo nopērkams arī Latvijā. Esmu to gatavojusi gana daudz, bet pārsvarā izmantojusi ātri vārāmo kuskusu. Tomēr tik lielai atšķirībai starp kuskusu Latvijā un kuskusu Marokā nebiju gatava. Pirmo pusdienās pasūtināju kuskusa un dārzeņu tadžīni. Krāsa pasakaina - it kā citrondzeltens, it kā oranžīgs tonis, bet garša tāda, ka graudiņi paši kūst mutē. Kuskusa toņus iegūst ar iekrāsošanu, piemēram, oranžus iekrāso ar speciālas šķirnes ķirbi, dzeltenus - ar safrānu. To itin labi var izdarīt arī mājās, taču burvīgo garšu acīmredzot var iegūt tikai tad, ja kuskusu gatavo tā, kā Ziemeļāfrikā - speciālajā traukā couscousiere. Tādus, it sevišķi apgabalos tuvāk Sahāras tuksnesim, ceļu malās uz uguns redz, cik tik uziet. Vismaz man šķiet, ka kuskusa garšas noslēpums meklējams šajos traukos un gana ilgajā gatavošanas procesā. Bet tas netraucēs man arī turpmāk gatavot gan kuskusa salātus, gan sautējumus, varbūt pienāks brīdis, kad izdosies uzķert īsto maigo garšu.
Trešais pārsteigums - B'stila vai B'stilla - kā nu kurā vietā to raksta. Viens no slavenākajiem marokāņu ēdieniem, taču diezgan piņķerīgs pagatavošanas ziņā, tāpēc ārpus Marokas nav īpaši izceļojis. No plānas mīklas gatavots apaļš pīrāgs ar vistas gaļas, mandeļu, garšvielu un zaļumu pildījumu, bet virsiņa tam bagātīgi pārkaisīta ar pūdercukuru un kanēli. Gatavošanai izmanto speciālu mīklu warka, ko vislabāk protot pagatavot no Sudānas vergiem cēlušās sievietes, jo tām esot ārkārtīgi izveicīgi pirksti. Ārzemniekiem iesaka izmantot filo mīklu, jo tā esot vislīdzīgākā (nopērkama arī Latvijā). Oriģinālajā variantā pildījumā liek baloža gaļu, bet, ņemot vērā tūristu pieprasījumu, tā tiek aizstāta ar vistu. Salikums - vistas gaļa, pūdercukurs un kanēlis - pirmajā brīdī izklausās maķenīt īpatnēji, bet garšo tik harmoniski, ka šim brīnumam patiešām piederas salīdzinājums «mēli var norīt».