Edgars pirms piecpadsmit gadiem pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Lauksaimniecības skolas absolventam jau toreiz perspektīvāka dzīve likās galvaspilsētā. Nu jau desmit gadus viņš strādā vadošā pilna spektra biroja tehnikas servisa uzņēmumā. Ir sieva, kura pirms krīzes strādāja divos darbos, ir divi bērni un, protams, kredīts dzīvoklim. Pērn Edgars saprata, ka pienācis laiks izlemt - vai nu kā paziņām jādodas uz Īriju, vai jādibina savs uzņēmums.
«Sapratu, ka jāriskē, bet bailes par neizdošanos bija lielas, tāpēc izvēlējos ne pašu godīgāko veidu, bet arī ne vieglāko variantu - sāku pats savu uzņēmējdarbību paralēli darbam iepriekšējā vietā. Tagad, kad pagājis vairāk nekā gads, šādi darbojoties, varu teikt, ka līkne iet palēnam uz augšu,» cerot, ka vecāku savulaik aizdotie divarpus tūkstoši latu ir veiksmīgi likti lietā, nosaka Edgars. Viņš uzņēmumā visu dara pats, nereti pat līdz vēlai naktij. Jaunais uzņēmējs no nākamā gada plāno algoto darbu pamest un visus spēkus veltīt tikai paša uzņēmumam.
«Jābūt patriotam. Paziņām, kas aizbraukuši, ģimenes jau izjukušas. Man jau sieva arī dažreiz ar mani nerunā, mājā bērni cieš no uzmanības trūkuma. Brīvdienās - tad cenšos kaut kā visu kompensēt. Biznesā jau apstāties nevar, tad ir viss. Nav jau variantu,» apņēmīgi nosaka puisis. Viņu baida nodokļu nasta, bet nemaksāt tos nevar, ja grib strādāt ar valsts un pašvaldību pasūtījumiem. Baida arī saistību uzņemšanās par darbiniekiem, vai spēs viņiem samaksāt algu arī pēc trim mēnešiem. Pamatā Edgars klientiem uzticoties, jau kādu tūkstoti latu neatgūstamos ieņēmumos par padarīto un nesamaksāto nācies pazaudēt. Viņaprāt, šis laiks visiem vienkārši jāpārdzīvo. «Tā, darbos skrienot, mēnesī vidēji ap četriem simtiem latu man sanāk, vismaz kredītu varu samaksāt.»
«Visi metas atrunāt - labāk neriskē, pazaudēsi vēl beidzamos uzkrājumus»
«Latvietis jau tāds ir - atturīgs, ar skepsi. Ja kāds cilvēks izdomā ko darīt, kur kāda naudiņa jāiegulda, visi metas atrunāt, sak, kam tev tagad tas, labāk neriskē, pazaudēsi vēl beidzamos uzkrājumus vai pat to darbvietu, kura tev šobrīd ir,» tāds ir Elīnas viedoklis, kurai pērn bija grūti atrast kādu paziņu biznesa partneros. «Pietrūkst tuvāko atbalsta, ja ļoti sāc stāstīt par savām iecerēm biznesā, viņi jau tās idejas un visu tevis saplānoto nenoliedz, bet arī neuzmundrina. Tāds neticīgs tonis, skatiens.» Līdz tam Elīna bija četrus gadus nostrādājusi Kolonnā par skaistumkopšanas konsultanti, ideja nodarboties ar dabiskās kosmētikas tirdzniecību, var sacīt, bija uz pašas sejas ādas izsāpēta.
«Kā konsultantēm bija iespēja līdzdarboties dažādās mācībās, izmēģināt jaunos produktus un pakalpojumus pašām. Jau vairāk nekā gadu pirms aiziešanas no Kolonnas mākslīgo nagu un matu paradīzes ļoti svārstījos. Tur valdīja milzīga stereotipu ietekme un bara instinkts - viena kaut ko pamēģina, citām arī tūdaļ vajag. Bet man bija sākušās problēmas ar sejas ādu no tiem visiem izcilajiem kosmētikas līdzekļiem, biju arī nopietni papētījusi alternatīvās kosmētikas iespējas,» neizlēmīgo biznesa sākumu atceras Elīna. Galu galā nomaļā Rīgas mikrorajonā kopā ar puisi viņa uztaisīja veikaliņu, kur tirgoja ekoloģisko kosmētiku. Ieguldīti tika vismaz desmit tūkstoši latu. Cilvēki zvanīja pat brīvdienās, bija jāskrien, ka tik klientu noturēt, ja jau kādam tas krēmiņš vajadzīgs. Gadu darbojoties, kaut kāda naudiņa arī sāka nākt atpakaļ. Bet tad pāris pašķīrās... Puisis tādu sieviešu biznesu negribēja paturēt. Telpu nomas līgums arī beidzās. Tad arī tika nolemts vairs neturpināt.
Pārlieku šo neveiksmi Elīna nenožēlo - kaut kā beigas vienmēr ir kā cita sākums: «Varu sacīt, ka biznesā ļoti jādomā, ar ko kopā iet, jo biznesa partneriem tiešām jāskatās uz vienu pusi. Pazaudējām kādus trīs tūkstošus latu,» saka Elīna. Tagad viņa četrus mēnešus darbojos kā masiere privātā kārtā. «Patīk man tā skaistumkopšana. Ar cilvēkiem vari veikt enerģijas apmaiņu, un mani tas labvēlīgi ietekmē. Vēl jānomaksā tūkstoš latu nodokļu parāds par ekoloģiskās kosmētikas tirdzniecību, iespējams, tad varēšu atvērt saloniņu, vēl kādu manikīrīti un frizieri vajadzētu pieaicināt.»
Prom no Latvijas gan jaunā sieviete negrib braukt. Liela daļa viņas paziņu ārzemēs strādā tikai naudas dēļ. Viņa zina, kas tas ir, jo savulaik desmit gadus ar mammu nostrādāja ziedu veikalā. Bez atpūtas, bez brīvdienām. Naudas netrūka, bet nebija laika izbaudīt tās tērēšanas prieku. Elīna ir pārliecināta: «Nevēlos piedzīvot situācijas līdzīgas tām, kad strādāju par floristi, pat dabu toreiz nespēju baudīt kā normāls cilvēks - pacelt nokritušu kļavas lapu, papriecāties, pavirpinot to rokās, un viss. Nevis jau domāt, lūk, aiznesīšu to mājās, izkaltēšu, ielīmēšu kādā apsveikuma kartītē, to pārdošu...»
«Ļoti jādomā, ar ko kopā veidot biznesu. Vislabāk vienam. Varbūt vēl divatā, tad jābūt ļoti drošam»
Stāsts par draugiem ir arī Dainim, tikai vēstījums cits. Sekas triju draugu biznesa ieceres realizācijai viņš izjūt vēl tagad, lai arī beidzamo naudas summu aizdevējam izdevās samaksāt šovasar. Vēl pirms krīzes - 2007. gada rudenī - trīs jauni vīrieši atrada piemērotas telpas nekomerciāla mūzikas kluba izveidei Rīgas centrā īpašniekam piederošā mājā. Tika noslēgts nomas līgums, kurā bija paredzēts, ka laikā, kamēr telpas remontēs, maksa būs simboliska, pēcāk - ap astoņsimt latu mēnesī. Kopumā tika ieguldīti vairāk nekā divdesmit tūkstoši latu. Divi no firmas īpašniekiem veica to godprātīgi, paši arī aktīvi remontēja un aprīkoja telpas vai piesaistīja paziņas pret iespēju telpās paballēties bez maksas. Kaut arī puišiem bija augstākā izglītība vadības zinātnēs un jurisprudencē, tas nelīdzēja pret iedzīvotāju sūdzībām par trokšņošanu un būvniecības riskiem, bija jāsamaksā soda nauda par nelikumīgi nojauktu sienu.
2008. gada rudenī reizē ar krīzi kluba telpas bija gandrīz gatavas, bet trešais biznesa partneris paziņoja - savu daļu neieguldīšu, jo esmu pārdomājis. Centieni atrast citu investoru arī nesekmējās. Telpās tika rīkotas nelegālas ballītes, meklētas izbraukuma tirdzniecības iespējas, bet arī tas nebija glābiņš, knapi izdevās samaksāt telpu nomu. Paņemtais kredīts arī bija jāmaksā. Visbeidzot kustamās mantas daļa tika realizēta, daļu priekšmetu un lietu uzņēmēji paturēja sev. Daiņa biznesa partneris pērn aizbrauca strādāt uz Norvēģiju. Dainis pats palika bez sava auto un līdz pat šai vasarai dzīvoja no rokas mutē, knapinoties, lai izlīstu no parādiem. Viņa secinājumi: «Ļoti jādomā, ar ko kopā veidot biznesu. Vislabāk to darīt vienam. Varbūt divatā, bet tad jābūt par otru ļoti drošam. Un galvenais - kad rēķināt un plānojat, cik daudz laika un naudas jums viss prasīs, iegūtos skaitļus droši pareiziniet ar divi, tas būs noderīgi jūsu pasargāšanai no pārsteidzības un pārlieka optimisma.»
«Individuālam meistaram tā ir iespēja labi ja kādu santīmiņu klāt piepelnīt»
Astra jau piecpadsmit gadu piestrādā par floristi. Nav sajutusi sevī uzņēmējas garu - veidot pašai firmu un pelnīt. Bail no atbildības un visām formalitātēm, arī līdzcilvēku piedzīvotais biznesa gaitās Latvijā, veidojot un raujoties vai pušu, lai uzņēmums nenogrimtu, padarījis viņu vēl atturīgāku. Bet floristes darbs viņai padodas labi, zināšanas un prakse uzkrāta bagātīga -gan kāzas, gan bēres, par Ziemassvētkiem, izlaidumiem, apaļām jubilejām un Jāņiem nemaz nerunājot. Vienmēr centusies floristes lietas savienot ar pamatdarbu birojā, bet nu arī viņa jau pusgadu ir bez darba un regulāriem ienākumiem. Bet ar pašas biznesa sākšanu viņa nesteidzas arī tagad.
«Es labi izprotu floristikas tirgu Latvijā. Konkurence ir nopietna. Ziedu veikali un saloni, kas strādā jau daudzus gadus, pateicoties latviešu ziedu dāvināšanas tradīcijām un senām iestrādēm līdzdarboties dažādos pasākumos, veidojot tiem noformējumus, vēl var savilkt galus kopā. Bet individuālam meistaram tā ir iespēja labi ja kādu santīmiņu klāt piepelnīt,» stāsta Astra. Teiksim, novembrim tik raksturīgajiem kapu piemiņas pasākumiem tiek gatavoti speciāli vainadziņi. Sēž pie kapiem tantuki, kas ar līmi pie skuju vainadziņiem pielipinājuši sausos ziedus. Cik šāds darbs var maksāt? Astra ir pārliecināta: «Kamēr atrodi tos savus pircējus, nekādas nopietnās naudiņas nesanāk. Domāju, līdzīga situācija Latvijā ir visām tām rotu darinātājām - kvalitāte ir dārgs prieks, mūsu cilvēkiem pirktspēja ir maza. Rokdarbniekam ir mūžīgā izšķiršanās - kā ar ekonomiskiem materiāliem izveidot augstvērtīgu preci par klientam pieņemamu cenu.»
«Biroja mums arī nav, izmantojam dzīvokli. Visu laiku attīstāmies. Smadzenes pat sapņos strādā»
Māra Drāzniece mundri sniedz vizītkarti, uz kuras rakstīts uzņēmuma www.engelitis.lv īpašniece. Jaunā, enerģiskā sieviete zina - ja dzīvē apstākļi sakrīt ar iespējām, noteikti jārīkojas. Viņasprāt, krīze tiešām ir labākais laiks lietu attīstībai. Kad Latvijas Universitātes maģistre ekonomikā desmit gadus bija nostrādājusi kā aktīva darba ņēmēja un beidzamajā darbavietā Hansa Auto otrā bērniņa gaidīšana sakrita ar atlaišanu no darba, bija bēdīgi. Kad piedzima bēbītis un tika saņemta visa paredzētā naudiņa no valsts, bet pirms tam bija veiksmīgi izdevies internetā pārdot sava pirmā mazuļa mazlietotās drēbītes un sagadījās, ka var sadarboties ar preču piegādātāju no Amerikas, tika izlemts, tas ir brīdis pašu interneta veikala radīšanai. Kopā ar vīru uzņēmumā tika investēti apmēram četri tūkstoši latu. Kopš 2009. gada Mārai ir savs uzņēmums - interneta veikals, kas piedāvā apģērbus un preces bērniem.
«Beidzot nāk peļņa. Apgrozījums jau bija visu laiku, bet - cik saņēmām, tik ieguldījām. Cenšamies visus darbus optimizēt, ļoti daudz ko darām paši. Piemēram, mums Rīgā līdz Daugavas labajam krastam piegāde ir bez maksas, tāpēc vīrs, uz to pusi braucot, ja vajag, aizved klientam pasūtītās bērnu zeķbiksītes,» stāsta Māra. «Biroja mums arī nav, izmantojam dzīvokli, lai nav lieki izdevumi. Visu laiku attīstāmies, slēdzam līgumus ar jauniem piegādātājiem. Smadzenes pat sapņos strādā.» Šis bizness viņu ir piespiedis, bet reizē iemācījis sadalīt laiku, kaut sākotnēji uz tikšanos viņa bieži ieradās ar bērniņu sēdeklītī. Uzņēmums strādā uz apgrozījumu, nevis uzcenojumu, tas prasa tempu, mārketinga aktivitātes. «Valdība spriež par iespējamo pievienotās vērtības nodokļa pacelšanu. Mēs varam pazaudēt lielu daļu klientu, jo viņu pirktspēja ievērojami samazināsies,» norāda Māra, kas tomēr darbošanos savā uzņēmumā uzskata par veiksmi, jo viņai līdzās bija un ir saprotoši cilvēki, piemēram, bērnu auklīte, kas grūtākā brīdī, ja tobrīd nebija naudas algai, to pagaidīja. Arī kredītus no bankas uzņēmumam nevajadzēja ņemt, jo atbildīgākos biznesa attīstības posmos palīdzēja paziņas un draugi.
Apkopoja Iveta Bērziņa