Liktenis neatlaiž
Šķiet, sunim bijuši vairāki saimnieki, taču viņi acīmredzot neuzskatīja, ka suns regulāri jābaro, jāapkopj, nemaz nerunājot par ārstēšanu. Noļukusī auss bija ilgstoša auss iekaisuma rezultāts. Noplucis kaulu kambaris - tā par viņu varēja teikt katrs, kurš atradeni ieraudzīja. Sunim nebija spējuši atņemt tikai ticību cilvēkiem un ietekmēt viņa bezgala lādzīgo un saticīgo raksturu. Ar dzīvnieku pansijas kopēju rūpēm un paša dzīvespriecīgo, superaktīvo raksturu Mazais ātri atkopās un iejutās Ulubeles draudzīgajā saimē. Viņš bija gatavs cauru diennakti rotaļāties un kā izslāpis alka pēc cilvēku mīlestības un klātbūtnes. Izveseļojies un vakcinēts gudrais un paklausīgais suns jau gaidīja brīdi, kad viņu uz mājām vedīs labi cilvēki, kuri viņu mīlēs un nekad nepametīs.
Diemžēl liktenim šķita, ka Mazais vēl nav līdz galam izbaudījis savu sāpju kausu. Gada nogalē neparasti aktīvais suņu vīrs salauza priekškāju. Ārsti konstatēja, ka tieši virs locītavas kauls pārlūzis pilnībā. Vienubrīd šķita, visvienkāršāk būtu Mazo eitanizēt. Kā nekā suns, kaut arī savam vecumam ļoti sprauns, sarežģīto operāciju varētu arī nepārciest. Turklāt Mazā atveseļošana prasītu ievērojamus līdzekļus. Taču suns ar savu sirsnīgo pieķeršanos bija iekarojis Ulubeles kopēju sirdis. Savā dzīvē viņš bija izcietis ļoti daudz pārestību, tāpēc ulubelieši nolēma neatkāpties jaunās nelaimes priekšā.
Atpakaļ gultiņā!
30. decembrī Dzīvnieku veselības centrā Candera ielā 4 Mazajam veica ļoti sarežģītu operāciju. Tās gaitā suņa priekškājas locītavu nostiprināja ar stieņiem un skrūvēm, pēc tam kāju ielika ģipsī. Mazais lieliski izturēja operāciju. Pacientam tika noteikts stingrs gultas režīms. Dzīvespriecīgajam sunim bija liegta jebkura straujāka kustība, par pastaigām pat nerunājot. Divas reizes dienā Mazo nesa ārā nokārtot lielās un mazās vajadzības un tad atkal - atpakaļ gultiņā! Diemžēl šādu aprūpi un uzraudzību nebija iespējams nodrošināt dzīvnieku pansijā Ulubele, kur ierīkoti tikai plaši āra voljēri. Tika nolemts Mazo atstāt klīnikas stacionārā vismaz uz diviem trim mēnešiem. Taču viena diena stacionārā izmaksā Ls 10. Ulubelei šādu līdzekļu nebija, jo jākopj un jāuztur arī citi pansijā mītošie suņi un kaķi. Tad Ulubeles mājaslapā palīgā tika aicināti visi dzīvnieku mīļotāji. Atsaucība bija ļoti liela. Naudu ziedoja un joprojām ziedo gan cilvēki, gan organizācijas, Ulubeles interneta portālā daudzi interesējas par Mazā veselības stāvokli. Arī Diena devās uz Dzīvnieku veselības centru apraudzīt slimnieciņu. Mazo satikām, kad viņš ielocīja kāju kopā ar centra galveno ārstu Aigaru Briņķi un suņa vismīļāko cilvēku Kristīni Timpari.
Vēl vaktējams
Aigars Briņķis pastāstīja, ka Mazais atveseļojas un viņa veselības stāvoklis ir labs: «Nesen Mazajam noņēmām ģipsi un uztaisījām jaunus lauztās kājas rentgena uzņēmumus. Ķepa pamazām dzīst, rezultāts ir apmierinošs. Vienīgā nelaime, ka Mazais savam vecumam ir pārmēru aktīvs un ziņkārīgs, viņš reaģē uz katru jauno klīnikas iemītnieku. Cilvēks lauzto roku parasti iekar saitē kaklā un cenšas būt uzmanīgs, bet ko tu padarīsi Mazajam? Cik varam, tik cenšamies viņu pavaktēt.»
Aigars Briņķis skaidro, ka pašlaik Mazo jau varētu adoptēt jauka ģimene, kas dzīvo privātmājā. Pilsētas dzīvoklis Mazajam būtu stipri par šauru. Vēl kādus trīs četrus mēnešus sunim būs jādzīvo saudzējošā režīmā, jāierobežo viņa straujie lēcieni un nemitīgā vēlme rotaļāties. Taču viņš jau pats var iziet ārā nokārtoties, mazliet pastaigāties un priecāties par strauji aizejošo balto ziemu. Dakteris domā, ka kāju atkārtoti salauzt Mazais vairs nevarētu, jo locītava stingri nostiprināta. Pēc trim četriem mēnešiem stieņi un skrūves no locītavas būs jāizņem, lai neiegrožotu suņa kustības. Ulubeles Kristīne saka, ka Mazais jau ļoti noilgojies pēc mājām. Kad laiks kļūs siltāks, viņš atgriezīsies Ulubelē un dzīvos tur līdz brīdim, kad pansijā ieradīsies cilvēki, kas izvēlēsies jauko suni par savu ģimenes draugu. Kristīne saka: «Es ne brīdi nekavētos vest Mazo pie sevis, diemžēl dzīvoju pilsētas dzīvoklī.» Atvadoties Mazais man nolaiza roku. Iztulkoju šo suņa žestu kā lūgumu pateikt paldies visiem, kas viņam palīdzējuši grūtā brīdī.