Tukša gaisa tricināšana
1. Apliecinājums tam ir kārtējā atgriešanās pie «tautas vēlētā prezidenta» idejas, šoreiz Saskaņas centra (SC) izpildījumā, kas šādi, šķiet, mēģina paust ko tīkamu latviešu publikai. Nevar noliegt, ka vēlētājos ir zināma vēlme varu Latvijā redzēt izlēmīgāku un atbildīgāku, tomēr nav skaidrs, kāds tam sakaras ar Valsts prezidenta pilnvaru palielināšanu. Turklāt runa nav tikai par bažām, ka vēlētāji apmulst un atdod savas balsis labāk izreklamētajam vai saldāk runājošajam pretendentam, - tā ir mūžīgā problēma arī citās demokrātijās. Skepses pamatā ir labi zināmais fakts, ka virknē Rietumu valstu prezidents jau ir ietekmīgākais cilvēks varas vertikālē, tomēr tas nav līdzējis nedz pildīt priekšvēlēšanu solījumus, nedz pārvarēt opozīcijas pretdarbību utt. Tieši ar šo problēmu jau šobrīd saskaras it kā visvarenais Obama vai Sarkozī, kuri, par spīti lielajām pilnvarām, nav spējuši daudz ko izpildīt no vēlētājam solītā (it īpaši Francijas prezidents savulaik izcēlās ar «kārtības ieviešanas» solījumiem). Attiecīgi, ja mēs Latvijā vēlamies efektīvāku un atbildīgāku varu, tad jādiskutē par izmaiņām likumdošanā, kas skar pārvaldes darbu (dokumentu aprite, ierēdņu atbildība utt.), nevis jāmuļļājas ar kaut kādiem mītiem par «labajiem ulmaņlaikiem».
Vai demokrātijai ir robežas?
2. Ikviens liberāls cilvēks kaut intuitīvi jūt, ka demokrātiskā sabiedrībā pastāvēšanas tiesības ir arī muļķīgiem, aplamiem vai vienkārši atšķirīgiem viedokļiem. Attiecīgi valdošās koalīcijas mēģinājumi padarīt tautas nobalsošanas sistēmu smagnējāku izraisa nepatiku, pat ja ir skaidrs, ka šie centieni vērsti pret konkrētiem Latvijai nedraudzīgiem spēkiem.
Un tomēr likumdošanas izmaiņas, kas aizvadītajā nedēļā Saeimā pavirzījās uz priekšu (akceptēja otrajā lasījuma), ir attaisnojamas, jo ir zināma atšķirība starp indivīda tiesībām izpausties un tiesībām mainīt valsts pamatus, kādus nu konkrētā valsts sev ir definējusi. Proti, kamēr pilsonis x savā privātmājas pagalmā svilina valsts karogu vai internetā sola apšaut valdību, tas ir viņa kultūras līmeņa jautājums, un viņam ir tiesības būt psihopātam, rasistam vai dumiķim. Savukārt, ja viņš mēģina valsts politikas līmenī pacelt savas fobijas vai savtīgos nolūkus, valstij ir tiesības šos mēģinājumus piebremzēt. Turklāt Latvijas gadījumā šis iespējamais neaizskaramais tēmu loks vēl ir visnotaļ nopietns: pilsonības iegūšanas veids, valsts valoda. Zemēs ar krietni senākām demokrātijas tradīcijām «stop» zīme tiek parādīta krietni aktīvāk un par jautājumiem, kas mums, iespējams, neliekas «sacepšanās» vērti (islāma tradīcijām atbilstoša apģērba valkāšana Francijā, reliģiskās simbolikas lietošana skolās utt.).
Protams, var teikt, ka nevar būt neaizskaramo tēmu - ja simt tūkstoši nodokļu maksātāju vēlas nobalsot par, teiksim, valsts likvidēšanu, tās ir viņu tiesības. Un tomēr šīs slieksmes var realizēt arī citādi: vai nu balsot par partiju, kas sola ko līdzīgu, vai arī, ja pastāvošā kārtība tik fundamentāli riebjas, mūsdienās ir iespēja, atvainojiet, atrast tīkamāku mītnes zemi.
Dīvainas alternatīvas
3. Diskusijās par valsts pārvaldes kvalitāti kaut cik konstruktīvi noskaņotie pilsoņi (tie, kuri neuzskata visus ierēdņus par parazītiem) atzīst, ka labiem speciālistiem ir atbilstoši jāmaksā, savukārt «atsēdētāji» lai priecājas par to pašu, ko saņem. Citiem vārdiem sakot, it kā nav domstarpību par to, ka, ja cilvēks savu darbu dara labi, viņš ir pelnījis dāsnāku atalgojumu nekā nepraša. Dīvaini, bet tiklīdz runa ir par pedagogu atalgojumu, šī loģika kaut kur pazūd, un pedagogi - vismaz viņu arodbiedrību izskatā - paģērē: vai nu visiem algas pielikumu, vai nevienam. Arguments dzelžains: alga jāpalielina arī tiem, kuri nav paaugstinājuši savu kvalifikāciju tāpēc, ka viņi tāpat saņem maz. Rodas iespaids, ka arodbiedrībām itin labi patīk padomju laika teiciens: «Valsts izliekas, ka mums maksā, mēs izliekamies, ka strādājam.» Ērti.
Mazliet dīvaini izskatījās arī protesta akcijas pagājušajā nedēļā Stradiņos. No vienas puses, slimnīcas personāls ir regulārs un saturīgs neoficiālas informācijas avots par slimnīcā notiekošajām nebūšanām. No otras puses, ja ministrija dod mājienu par gaidāmu iestādes vadības maiņu, personāls protestē. Labāk zināms ļaunums nekā nezināms? Vai pārliecība, ka no ministrijas puses nekas jēdzīgs nav sagaidāms a apriori? Protams, ministrijas noslēpumainība arī pie vainas, un, ja vēl atceras, ka slimnīca plāno vērienīgus būvdarbus, kaut cik pieredzējis pilsonis saprot, ka viņam nestāsta patiesību un ir apslēptas intereses. Jebkurā gadījumā kaislības ap Stradiņiem atgādina, ka tāda līmeņa slimnīcas ir ne tikai mediķi un pacienti, bet ievērojamas naudas plūsmas. Ja mēs nebrīnāmies, ka plēšas akcionāri kādā uzņēmumā, nav jābrīnās par cēlajai profesijai it kā nepiestāvošām kaislībām arī lielajās ārstniecības iestādēs.
Nākamnedēļ
4. Saeimas deputāti svētku nedēļas nedaudzajās darbdienās, šķiet, nolēmuši pievērsties gada pirmajā ceturksnī paveiktā un neizdarītā apkopošanai, piemēram, ar premjeru un finanšu ministru analizējot budžeta izpildes rezultātus (Budžeta un finanšu komisija), kārtējo reizi «izsaucot uz tepiķa» izglītība ministru (Izglītības, kultūras un zinātnes komisija). Nesen izveidotais Latvijas Universitātes Sociālās atmiņas pētniecības centrs iepazīstinās politiķus ar saviem plāniem (Sabiedrības saliedētības komisija), savukārt paši deputāti mēģinās tikt skaidrībā ar Saeimas bilancē esošo nekustamo īpašumu, t. sk. Jūrmalā, stāvokli un vajadzībām (Publisko izdevumu un revīzijas komisija).
Līdzīgās noskaņās strādās arī valdība, piemēram, atkārtoti analizējot (valsts sekretāru sanāksme, 3. maijs), kā veicas ar ES finansējuma apguvi (līdz šā gada 31. martam). Savukārt no Ministru kabinetā (2. maijs) skatāmajiem jautājumiem atzīmējama VARAM izstrādātā koncepcija par publisko pakalpojumu sistēmas pilnveidošanu. Viena no apskatītajām un pilsoņiem labi zināmajām pēc pašu pieredzes problēmām: «Bieži publisko pakalpojumu sniegšana un pārbaudes procedūras tiek organizētas ar pieņēmumu, ka klients ir negodīgs, tādējādi pat pie teorētiskiem minimāliem riskiem tiek uzlikts administratīvais slogs visiem publisko pakalpojumu saņēmējiem.»