Vidzemes slimnīcas medmāsa Zane (vārds mainīts) stāsta, ka dzīvo Zilākalnā un katru dienu mēro 15 km uz darbu slimnīcā Valmierā. «Es uz rokas saņemu 250 latus, uz darbu braucu ar savu mašīnu, kas man vidēji izmaksā ap 50 latiem mēnesī, un tas ir 20% no manas algas. Ja brauktu ar autobusu, tas mēnesī izmaksātu 36 latus, taču autobusa kustības grafika dēļ es nevarētu rītos paspēt aizvest bērnus uz bērnudārzu un vakaros atkal bērnus no bērnudārza paņemt. Ar šausmām gaidu nākamā gada 1. septembri, kad skolā Valmierā sāks iet dēls. Atšķirībā no Rīgas, kur skolēni transportā brauc par brīvu, pie mums nekādu atlaižu nav. Tātad izdevumiem pieplusosies vēl 36 lati par autobusu uz pilsētu.» Zane stāsta, ka dzīvo privatizētā dzīvoklī, tāpēc jāmaksā tikai par komunālajiem pakalpojumiem, kas ziemas mēnešos gan sasniedz 100 latu. Tieši sava dzīvokļa dēļ Zane arī neapsver iespēju pārcelties uz Valmieru, kur dzīvoklis būtu jāīrē.
Transporta izmaksas ir būtiski mazākas galvaspilsētā dzīvojošajai Rīgas Austrumu slimnīcas medmāsai Agnijai (vārds mainīts), kura ir divu bērnu māmiņa. «Mana alga uz rokas ir 220 latu. Tā kā man uz darbu jābrauc ar diviem transportiem, tad mēnešbiļete izmaksā 26 latus un 40 santīmus. Es esmu no Ventspils, līdz ar to dzīvokli īrēju un maksāju par to 100 latu mēnesī bez komunālajiem maksājumiem. Faktiski varu izdzīvot, tikai pateicoties vīra algai, taču kopumā mūsu - piecu cilvēku - ģimenē uz vienu cilvēku ienākumi ir 100 latu.»
No aptaujātajām medmāsām vislabākā situācijā ir Vidzemes slimnīcas medmāsa Elza (vārds mainīts), kas dzīvo Valmierā privatizētā dzīvoklī un uz rokas saņem 250 latu. Uz darbu viņa brauc ar Valmieras pilsētas autobusu, tam tērējot 16 latu mēnesī.
Ja salīdzina māsu algas reģionālā griezumā un transporta izdevumus, tad vissliktākajā situācijā ir medmāsas Vidzemes slimnīcā, kuras dzīvo ārpus Valmieras. Tur vidējā bruto darba alga ir zemāka nekā citās reģionālajās slimnīcās - 312 latu, taču sabiedriskā transporta izmaksas dienā turp un atpakaļ par nobrauktiem 15 km ir vienas no augstākajām - viens lats un 80 santīmu. Labākā situācijā ir Pierīgā dzīvojošas medmāsas, kuras strādā Austrumu slimnīcā. Tajā vidējā bruto alga ir 423 lati, bet 20 km ceļš, piemēram, no Ķekavas turp un atpakaļ ir tikai viens lats un 40 santīmu.
Nākamā gada budžetā gan paredzēts medmāsu darba samaksas pieaugums par 42 latiem, līdz ar to vidējā māsu darba alga pieaugs līdz 356 latiem mēnesī.
Latvijā tērējam vairāk
Zaudētāji ir tie cilvēki, kuri dzīvos ārpus reģiona centriem, vietās ar zemu iedzīvotāju blīvumu, jo tur transporta izmaksas ir visaugstākās. Turklāt daudzi pagastu vai mazpilsētu iedzīvotāji dzīvo dzīvokļos, kas nozīmē, ka izaudzēt pārtiku pašu vajadzībām nav iespējams, bet komunālie pakalpojumi, piemēram, par siltumu un elektrību veido līdzīgas summas kā lielajās pilsētās.
Ekonomikas un transporta eksperts Tālis Linkaits Dienai skaidro: «Mēs Latvijā no savām algām transportam proporcionāli tērējam vairāk nekā iedzīvotāji citās valstīs. Iemesls tam ir Latvijas zemās algas, jo transporta izmaksas, arīdzan degvielas cenas, ir vairāk vai mazāk vienādas visur Eiropā. Jāsaprot, ka nedz valsts, nedz pašvaldība nevar atļauties vēl vairāk dotēt sabiedrisko transportu, kā to jau dara šobrīd.» Reģionālajos vietējās nozīmes reisos jau šobrīd valsts dotē 65% no biļetes pašizmaksas.
T. Linkaits, taujāts, kādēļ 21 km brauciens no Ķekavas uz Rīgu izmaksā lētāk nekā 15 km brauciens no Zilākalna uz Valmieru, to skaidro ar pieprasījuma un piedāvājuma attiecībām. «Lielākās aglomerācijās pakalpojumi vienmēr būs lētāki nekā vietās ar nelielu iedzīvotāju blīvumu. Ir starpība, vai pārvadātājs dienā pārvadā 100 pasažieru vai 20.»
Kā iespējas iedzīvotājiem mazināt izdevumus par transportu T. Linkaits min reģionālo mēnešbiļešu ieviešanu, ceļu tīkla optimizāciju, kā arī kaimiņu kooperēšanos, kad vienā mašīnā uz darbu brauc vairākas ģimenes. Eksperts arī norāda, ka Rīgas domes sabiedriskā transporta cenu politika līdz šim nav liecinājusi par vēlmi panākt, lai rīdzinieki vairāk izmantotu tieši sabiedrisko transportu. «Salīdzinot ar citām Eiropas galvaspilsētām, Rīgā ir ļoti dārgas mēnešbiļetes, īpaši, ja salīdzina ar viena brauciena izmaksām. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēkiem, kuriem ikdienā jābrauc ar vairākiem transportiem, ir lielāks transporta izdevumu īpatsvars nekā citās Eiropas pilsētās,» uzsver T. Linkaits.
Kad zūd vēlme strādāt
Sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis Dienai norāda, ka daudziem strādājošajiem, kas ceļā uz darbu mēro 50 km, transporta izdevumi var veidot līdz pat 50% no darba algas. «Ja transporta izdevumi pārsniedz 20% no algas (uz rokas), cilvēkiem zūd motivācija strādāt. Darba vietas neradīsies katrā pagastā un ciemā, bet gan reģionālajos attīstības centros, taču valstij būtu jādomā par noteiktu kompensācijas mehānismu tiem cilvēkiem, kuriem transporta izdevumi ir 20% un vairāk no darba algas. Jā, tie var būt samērā lieli izdevumi, taču ilgtermiņā tie noteikti atmaksāsies, jo citādi šie cilvēki vienkārši aizbrauks no Latvijas. Vai otrs variants - nestrādās un dzīvos no pabalstiem.»
Labklājības ministrijas (LM) parlamentārais sekretārs, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāts Arvils Ašeradens Dienai norādīja, ka daļai cilvēku vienīgā izeja ir pārcelties dzīvot tuvāk darbavietai. Taču tas ne tuvu nav iespējams visos gadījumos. Tā, piemēram, Valmieras mērs Inesis Boķis Dienai atzīst: «Esmu laimīgs, ka pie mums brauc strādāt ļaudis no apkārtējiem pagastiem un nepārceļas uz dzīvi Valmierā. Jo mums ir maz brīvu dzīvokļu īres tirgū un vidējā īres maksa ir 100 latu.»
A. Ašeradens piekrīt, ka dzīvokļu pieejamība pilsētās ārpus Rīgas ir problēma. «Likums nosaka, ka pašvaldības ar uzņēmējdarbību nodarboties nevar, dzīvokļus var celt tikai privātie investori, kuri nav ieinteresēti to darīt ārpus Rīgas nelielās iedzīvotāju maksātspējas dēļ. Valsts var palīdzēt cilvēkiem ar pārcelšanās un mobilitātes pabalstu, kas gan ir īstermiņa risinājums.» Par priekšlikumu kompensēt transporta izmaksas LM pārstāvis ir skeptisks, norādot, ka valsts nevar maksāt šādus ilgtermiņa pabalstus iedzīvotāju braukšanai uz darbu. Atzīstot, ka transporta izmaksas, salīdzinot ar darba algu, daudzos gadījumos ir neadekvāti augstas, bet pārcelties uz pilsētu nevar, jo tajā trūkst dzīvokļu par pieejamām cenām, A. Ašeradens norāda, ka pašlaik risinājuma šīm problēmām valstiskā mērogā vienkārši nav.