Ja vēl kāds tievāks... «Kāpēc pensionāriem jābrauc uz tirgu tieši tai laikā, kad strādājošie dodas uz darbu? Kāpēc nevar vēlāk, kad sabiedriskais transports ir pustukšs?» burkšķēja glīti ģērbusies dāma ar torti. Viņas konditorejas izstrādājumu gan, par laimi, pieteicās paturēt klēpī kāds iejūtīgs sēdošais pasažieris... Starp laimīgi sēdošajiem bija dažādu vecumu pasažieri, arī divdesmitgadnieki.
Biedri, kā gan jūs varat?
Kundzīte ar spieķi trīcošām rokām iespraucās. Bet varbūt viņa nedodas uz tirgu, varbūt pie ārsta - domās attaisnoju situāciju. Diži turēties gan sirmgalvei nebija vajadzības, jo nokrist jau nav kur. Bet tas bezgaiss, kas valdīja zilajā konservu kārbā uz riteņiem! «Biedri, kā jūs te izturat?» sašutumu neslēpa kāda tūriste. Viņa acumirklī sāka organizēt lūkas atvēršanu, kas līdz šim pārējiem nebija izdevies. Enerģiskajai dāmai tas izdevās, norīkojot šo uzdevumu veikt vienu spēcīgu vīriešu kārtas braucēju, kuram acīmredzot bezgaiss bija pierasta lieta. Bet pat lūkas atvēršana te nelīdzēja. Starp pasažieriem izcēlās strīds - tie, kas nosvīduši stāvēja zem lūkas, skaļi bažījās par sapūstu galvu, bet tie, kuri sēdēja patālāk, pārējiem draudēja zaudēt dzīvības pazīmes. Kundze ar spieķīti pacietīgi klusēja, neizrādot nekādas emocijas. Vienīgi sviedri pilēja no viņas degungala, liecinot, ka viegli gan nav.
Arī priekšējos sēdekļos sēdošie skuķi ar mūzikas atskaņotāja austiņām ausīs sēdēja azbesta ģīmjiem. Tā kā biju starp stāvošajiem pasažieriem, nodomāju - varbūt jaunietēm iebakstīt, lai taču vecajai kundzei dod vietu? Bet tad nodomāju - kā kundze līdz tai vietai tiks? Jo - ja kāds no vidējās mikriņa zonas vēlējās izkāpt, bija jāizkāpj pusei autobusa, lai pēc tam atkal sakāptu iekšā. Beidzot neizturēja kāda dāma vidējos gados - ceļoties kājās, lai izkāptu, viņa nikni iekliedza jaunietēm sejā, lai meitenes kaunoties! Kā var nepalaist apsēsties pensionāri? Un pie reizes bilda: «Kad jūs būsiet vecas, tad redzēsiet!» Hm... Pirmkārt, arī aizrādītājai līdz vecumam patālu. Otrkārt, kāpēc viņa pati neuzņēmās šo misiju - palaist apsēsties savā sēdvietā veco kundzi?
Kauna lieta!
«Mūs, vecos cilvēkus, pārsteidz un reizēm sanikno jaunatnes bezkaunīgā uzvešanās sabiedriskajā transportā. Tas vērojams Rīgā, 6. tramvaja galapunktā Radio ielā un pieturā pie Sporta pedagoģijas akadēmijas. Nerunājot par to, ka iekāpušie skolēni un jaunekļi nedomā dot vietas sirmgalvjiem, viņi turklāt bezkaunīgi aizņem krēslus, kas paredzēti invalīdiem un pasažieriem ar bērniem. Aizrādījumu gadījumā seko neapmierināti saucieni un naida grimases...» Senioru Dienai raksta 1929. gadā dzimušais Kārlis Rusāns. Viņš uzskata, ka jaunatnes uzvedība netiek apspriesta un ieaudzināta skolā, nemaz nerunājot par augstākajām mācību iestādēm, studentu korporācijām: «Kauna lieta!» Sevišķi spilgti Rīgā vērojamās ainas kontrastējot, piemēram, ar Tbilisi un Stokholmā novēroto.
Pārmetumus Rusāna kungs veltījis arī sabiedriskā transporta vadībai: «Kas traucē autobusos, trolejbusos un tramvajos pieturu nosaukumus pēc zināma laika papildināt ar vienkāršu uzrunu: «Jaunieši, dodiet vietu sirmgalvjiem, invalīdiem, pasažieriem ar maziem bērniem?»» Te vietā ir piebilst, ka Maskavas metro šāds aicinājums tiek skandēts.
«Kas liedz transporta līdzekļa vadītājam, kam ir automātiskā ātrumkārba un nav pastāvīgi jācilā mikrofons, reizēm atgādināt spoguļos redzamajiem palaidņiem un slikti audzinātiem jauniešiem: protieties, jums blakus ir cilvēks ar spieķi, ar bērnu uz rokas - piecelieties!»
Gruzīni ciena vairāk
Tiesa, Rusāna kunga priekšlikumu, ja vien kāds nav uzrunāts personiski, pasažieri var arī neattiecināt uz sevi. Turklāt visai daudzi braucēji, lai atslēgtos no negācijām pilnās apkārtējās vides, transportos pārvietojas ar mūzikas atskaņotājiem ausīs. Rusāna kungs gan salīdzina tautu kultūru: «Rīgā bieži var vērot situācijas, kad vietu dod latviski nerunājošas personas. Acīmredzot viņu dzimtenē tā ir parasta, nevis reta parādība un tradīcija. Sevišķi spilgti kontrastē Rīga kā kultūras galvaspilsēta ar citādi vienkāršo Gruzijas galvaspilsētu. Tbilisi autobusos, iekāpjot gados vecākiem pasažieriem, kājās lec vairāki jaunāki cilvēki - viņi uzskata par godu demonstrēt cieņu sirmajam ienācējam.»
Mums katram ir savi iemesli, kāpēc tieši tajā diennakts stundā, tieši tajā autobusā ir jāiekāpj. Vienam tas saistās ar pienākumiem, otram ar veciem paradumiem. Un viens otrs pusmūžā, iespējams, dodas no darba mājup sēdvietu daudz alkstošāks - jo pārgurušāks par cienījamu sirmgalvi, kas dienu pavadījis, risinot krustvārdu mīklu vai skatoties seriālus.
Pamatā tomēr ir savstarpēja cieņa un arīdzan komunikācijas kultūra visu paaudžu līmeņos. Vienkārši palūdzot ļaut apsēsties laipnā balsī, cilvēcīgā, nevis agresīvā tonī, vēl nav pieredzēts, ka atbilde skanētu: «Nē, nedošu vis!»