Ar viesuļvētras sparu caur visiem medijiem brāžas vērienīga LNO direktoru glorificējoša pozitīvisma kampaņa, savukārt melnais PR plašā amplitūdā no kaunināšanas līdz «kompromatiem» presē kultūras ministri. Dažās dienās viens «stāsts» kultūras lauciņā jau izprovocējis vairākus citus, no iespējamiem pašas ministres interešu konfliktiem Nacionālās bibliotēkas būvniecībā līdz ministrijas mobilo telefonu rēķiniem. Bet galu galā patiesības noskaidrošanai taču domātas pārbaudes! Cerams, tās notiks pēc būtības. Arī Operā.
Zīmīgi, ka jezgā gandrīz nedzird pašu Operas mākslinieku - operas un baleta solistu, orķestra mūziķu, kora mākslinieku un tehnisko darbinieku - viedokļus. Nevis dažu pašas Operas administrācijas aptaujātu slavenību, kuras tagad dzimtenē iegriežas tikai ciemos, bet to, kuri teātrī strādā diendienā. Žurnālisti slinkojuši aptaujāt? Tad pamēģiniet, un redzēsiet, ka cilvēki nevēlas runāt vai izsakās izvairīgi, vispārīgi. Ir tikai cilvēciski baidīties atklāti paust savu viedokli, ja jūties atkarīgs no tā vai gana patīc administrācijai. Mākslā, kur vērtējumi mēdz būt tik subjektīvi, patikšana vai nepatikšana lielajam bosam var izrādīties būtiskāka par māksliniecisko varēšanu. Vienkārša un skarba formula sēž muguras smadzenēs: ne(iz)patiksi - nedabūsi lomu. Bet Opera mums diemžēl ir tikai viena, un tajā - tikai trīs operu iestudējumi sezonā. Nebūt tik skaidra ir arī aina ar mūsu pasaules slavenībām. Piemēram, kāpēc gan Maija Kovaļevska (kura, kā ticis skaidrots, Operai vairs neesot pa kabatai) tomēr dzied Opermūzikas svētkos Siguldā un pat labdarības koncertā Rīgas Domā? Superveiksmīgajai LNO administrācijai tomēr nav izdevies piesaistīt pasaulē atzīto latviešu režisoru Alvi Hermani, kurš 1995. gadā šeit iestudēja savu pirmo operu J. Mediņa Uguns un nakts, bet tagad piekrīt piedāvājumiem pasaulē un jau šovasar iestudēs operu prestižajā Zalcburgas festivālā Austrijā. Negribētos ticēt, ka režisors principiāli nevēlētos kādu operu iestudēt arī dzimtenē.
Harisma, izcilība, prestižs, sakari. Cēlis mūsu Operu starptautiskā līmenī - tādus vārdus pierasts skandināt, daudzinot Operas direktoru un režisoru Andreju Žagaru. Nenoliedzot viņa ieguldīto darbu un nopelnus, atļaušos piebilst, ka būtu nenormāli, ja 15 darba gados starptautiskos sakarus nebūtu izdevies iekopt!
Latvijā diemžēl jau iesakņojies, ka nozīmīgāks par reālo veikumu ir tas, kā sevi pasniedz publiskajā telpā. Raksturojot Operas direktora, bijušā aktiera prasmi sevi pasniegt un veidot paštēlu, pat ieviests apzīmējums «Žagars šarmē!». Teātri pat dēvē par Žagara operu. Bet, piedodiet, tā tomēr joprojām ir Latvijas Nacionālā opera, kuru uzturam ar saviem nodokļiem. Bet tieši ar nacionālo repertuāru tur pēdējos 15 gados gājis vissliktāk: pēc slavenā J. Mediņa Uguns un nakts iestudējuma 1995. gadā un R. Kalsona mūža darba Pazudušais dēls (1996) uz lielās skatuves neiestudēja nevienu latviešu operklasikas darbu. Radīto mītu, ka uz tiem publika nenāks, kliedēja pērnpavasar pēc LNO ģildes ASV iniciatīvas uzvestā Bruno Skultes Vilkaču mantiniece. Operas jezga ir arī aktualizējusi jautājumu, kādu operu vispār varam atļauties. Gaidīsim funkcionālā audita slēdzienu.