Pagājušajā nedēļā uzmanību piesaistīja vispirms Igaunijas un Krievijas, tad arī mūsu interneta portālos publicētā ziņa, ka pazīstamais krievu roka žurnālists un mūzikas kritiķis Artemijs Troickis nolēmis pamest Krieviju un apmesties uz dzīvi Tallinā, kur strādāšot universitātē. Eesti Paevaleht viņš esot izteicies, ka pamet savu valsti, jo histēriskā militārisma un agresijas gaisotnē kļuvis psiholoģiski grūti dzīvot. Bet tajā pašā laikā aicinājis sevi nedēvēt par politisko bēgli - ja dzīvesvietas maiņa būtu saistīta ar vēlmi mukt no Putina, izvēlētos ASV, nevis teorētiski nedrošo Igauniju. Vēlāk gan atklājās, ka fakti stipri pārspīlēti - paralēli līdzšinējam pasniedzēja darbam Maskavas Valsts universitātē viņš noslēdzis līgumus par vieslekcijām arī Tallinas un Helsinku universitātē.
Nav grūti iedomāties, kāda jezga saceltos Latvijā, ja medijos parādītos ziņa par viņa lēmumu dzīvot un strādāt Rīgā. Vispirms tas radītu apjukumu mūsu stipri polarizētajā, balts-melns, Rietumi-Kremlis dimensijās domāt pieradinātajā elitē - kā šo jauno iedzīvotāju vai pastāvīgo viesi pozicionēt. Troickis slavens kā varas oponents, tātad neiederas ne Kremļa aģenta vai piektās kolonnas lomā. Taču nav liekams arī politisko bēgļu vai mocekļu kategorijā. Varētu teikt - «labais krievs», bet tāds nošķīrums pie mums taču netiek lietots - tā sauktie «krieviski runājošie» joprojām tiek uztverti kā viendabīga, latviešus apdraudoša masa. Īpaši, ja viņi neprot latviešu valodu (un Troickis noteikti to neprot). No atsevišķu politiķu puses sabiedrības apziņā jēdzieni «krieviski runājošs» un «Kremlis» bieži tiek pat apzināti pasniegti kā sinonīmi. Kaut, aizdomājoties par šo jautājumu pēc būtības, skaidri saprotams, ka tas ir aplami. Uzskatāmi to apliecina atklātais konflikts starp divām lielākajām slāvu tautām - krieviem un ukraiņiem -, kur katras puses aizstāvjiem ir pilnīgi pretējs skatījums uz notiekošo.
To pašu mākslīgo dalījumu divās frontēs redzam arī Latvijas politikā. Paskatieties, kāda attieksme veidojas pret jebkuru esošajai varai alternatīvu spēku vai viedokļa paudēju. Pēc principa «kas nav ar mums, tas ir pret mums» jebkurš citādi domājošais (vienalga - Repše, Sudraba, Šlesers vai pat «latviešu elektorāta šķeltnieks» Bordāns) tiek pasniegts kā Saskaņas centra un Kremļa intereses pārstāvošs. Iespējams, ka tas ir varas partiju propagandas, manipulācijas ar sabiedrisko domu efektivitātes rādītājs, bet tas nemaina lietas būtību - ticam visam, ko saka, nedomājam, neiedziļināmies, nepētām, vai informācijas saturs atbilst «iepakojumam».
Ja teiktais šķiet pārspīlēts, piedāvāju kontroljautājumu: vai un cik lielā mērā jūsu attieksme pret terminētu uzturēšanās atļauju piešķiršanu nekustamā īpašuma pircējiem Latvijā mainās atkarībā no tā, vai tie ir Kremļa politikas atbalstītāji vai radikāli pretinieki? Un kāpēc?