Šādas izrādes parādīšanās fakts Leļļu teātrī ir tik apsveicams, ka kāds ābols lai tiek avansā. Mēģinājumi nevienkāršotā un nedidaktiskā veidā uzrunāt visgrūtāko auditoriju - pusaudžus - latviešu teātrī pēdējos gados kopumā bijuši nepiedodami maz, bet Leļļu teātris vispār pamanījies šo vecuma grupu apiet. Konkrētā realizācija gan liek daudz ko vēlēties. Elzas Apkalnes teksts primāri uztverams kā jaunās autores dvēseles kliedziens, ar ko gan lugai un izrādei vēl nepietiek. Neapšaubāma un būtiska izrādes kvalitāte ir Danas Lāces jūtīgi un dziļi nospēlētā Meitene - aizkustinošs un pretrunīgs raksturs. Tāpēc jo kļūmīgāka liekas režisora iecere likt Lienei Šomasei, deklamējot Austras Skujiņas dzejoļus un lēni pastaigājoties pa skatuvi, atveidot Meitenes iekšējo balsi. Puišu lomās Miķelis Žideļūns un Artūrs Putniņš paliek tikai kā raksturīgi tipāži. Savukārt vecākus Audra Šidlauska un Pēteris Šogolovs, laikam taču ar režisora akceptu, rāda tik groteski biedējoši aprobežotus, ka, pirmkārt, stāsts kļūst nevajadzīgi didaktisks (trulie pieaugušie, kas nesaprot smalkos jauniešus) un, otrkārt, pilnīgi neiespējami noticēt izrādes negaidīti laimīgajām beigām. Tomēr jauniešu pilnā Lielā zāle ir arguments, kas apliecina - labāk tā nekā nekā.
5 5 5 5 5
Pozitīvi, ka Leļļu teātris cenšas paplašināt auditoriju un repertuāra amplitūdu. Auglīgāk gan būtu, ja Ivara Lūša iestudējumā Neaiztiec mani! tiktu izmantotas arī kādas mūsdienīgas leļļu teātra tehnikas, citādi tā ir estētiski pablāva dramatiskā izrāde pusaudžiem, kura varētu tikt spēlēta jebkur. Padsmitniece autore Elza Apkalne lugā pievēršas savam vecumam aktuālai tematikai - attiecībām ar vecākiem, pretējo dzimumu, centieniem izprast sevi. Grūti gan teikt, cik dramaturģiskajā materiālā aute ntiskas pieredzes un dzīves izjūtas, cik - no pusaugu meitenēm adresētas literatūras aizgūtas shēmas. Klišejiskumu pastiprina arī izrādes vizualitāte, piemēram, Miķeļa Žideļūna pavedējs ietērpts zīda halātā. Izrādes lielākais ieguvums ir Dana Lāce Meitenes lomā. Aktrise rada organisku tēlu, kam piemīt kā ārējs dumpīgums un spurainums, tā sievišķīgs trauslums un spēja uz pašrefleksiju. Uz šī fona nevajadzīgi ilustratīvs ir Meitenes alter ego Lienes Šomases atveidojumā. Pēteris Šogolovs un Audra Pētersone vecākus attēlo kā psiholoģiskus varmākas, tādēļ fināls, kurā Meitene pēc neveiksmīga dumpja atgriežas pie vecākiem un trijotne šķietamā idillē veras mēnesī, noskaņo uz padošanās un bezcerības nots.
5 5 5 5 5
Līdz šim režisora Ivara Lūša t. s. bērniem un jauniešiem adresētajās izrādēs pusaudži nebija tikai hiperjūtīgi, poētiski radījumi, kas cieš no saskares ar liekulīgo, garlaicīgo pieaugušo pasauli. Tāpēc Neaiztiec mani! pārsteidz, jo sludina tieši šo politkorekto uzskatu. Var saprast lugas autori Elzu Apkalni, kurai rakstīšanas brīdī bija 17 gadu un kura tā brīža melns/balts uztverē salika visu vienkāršā, taču iedarbīgā shēmā. Tajā ir apnicīgie vecāki, noslēpumainais svešinieks, kas izrādās prasts «kniebējs», puiši, kurus interesē tikai pamīcīšanās deju zālē, un viņa - nesaprastā, ar ādu uz āru izgrieztā meitene, kuru «visi grib pārtaisīt» un kura kliedz: «Es tā jūtu, tā domāju, tā runāju!» Taču pagrūti saprast režisoru, kas ieviesis anahronisku un samākslotu Viņu Lienes Šomases atveidā - galvenās varones iekšējo balsi, kura izteiksmīgi deklamē Austras Skujiņas dzeju (un vienu Kristapa Dimitera dzejoli) - acīmredzot kā pusaudzes poētiskās dvēseles izteicēju. Aktieri savus tēlus apaudzē, cik var, - Dana Lāce Meitenes lomā ir pat izcila, Miķelis Žideļūns sarkanā zīda pidžamā tērptā mazgadīgo pavedēja lomā pārliecinošs, par spīti vecuma neatbilstībai, pārējie, lai gan vairāk shēmas, ne personāži, pamanās piešķirt pa cilvēciskai intonācijai. Kā mamma atzīšos: lai gan piekārtās «labās beigas» banālas, mani aizkustināja.