Jāatgādina, ka Ziemeļvalstu ekonomiskā stabilitāte nereti tiek dēvēta pa pozitīvo piemēru Latvijai, it īpaši jautājumā par uzņēmumu un iedzīvotāju apzinīgo nodokļu maksāšanu un valsts institūciju nodrošināto caurspīdīgumu nodokļu tēriņos, protot pārliecināt sabiedrību, ka nodokļos samaksātā nauda tiek iztērēta visas sabiedrības labklājības veicināšanai. Diena jau rakstīja, ka par obligātu Ziemeļvalstu labklājības modeļa pastāvēšanas priekšnoteikumu tiek uzskatīta arī finanšu suverenitāte, respektīvi, nelielā ārvalstu kapitāla ietekme, turklāt viens no Ziemeļvalstu labklājības stūrakmeņiem ir ievērojamā valsts loma ekonomikas, it īpaši vērienīgā biznesa, regulēšanā. Pēdējā laikā gan Ziemeļvalstīs vairāki valsts uzņēmumi ir privatizēti, taču reālā valsts ietekme nav mazinājusies.
Par Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbību, eiro ieviešanu, Ziemeļvalstu federāciju un vēl citiem jautājumiem - Dienas saruna ar Ziemeļvalstu Padomes prezidenti, Norvēģijas Darba partijas politiķi un Norvēģijas parlamenta deputāti jau kopš 1985. gada - Maritu Nībaku.
Latvijā šobrīd viena no aktualitātēm ir pievienošanās eirozonai, bet Ziemeļvalstu attiecības ar Eiropas Savienību un eirozonu nav viennozīmīgas. Kāpēc?
Situācija, kāda ir Ziemeļvalstīs, atbilst šo valstu iedzīvotāju gribai un izpratnei par to, kas nepieciešams labklājības valsts pamatu nodrošināšanai - vai tā ir dalība Eiropas Savienībā, vai ir pietiekami ar Eiropas Brīvās tirdzniecības asociāciju, vai tā ir pievienošanās eirozonai, vai savas valūtas saglabāšana. Arī Latvijas gadījumā šis jautājums jāizlemj pašiem iedzīvotājiem, es nevarēšu sniegt padomu.
Vai Norvēģijai pārskatāmā nākotnē atkal kļūs aktuāls jautājums par pievienošanos Eiropas Savienībai?
Domāju, ka ne. Pēc diviem balsojumiem pret dalību Eiropas Savienībā pirmo reizi 1972. un otro reizi 1994. gadā, lai arī Eiropas Savienības pretinieku pārsvars nebija ļoti iespaidīgs (tas bija attiecīgi 53,5 un 52,2 procenti), šis jautājums Norvēģijas iedzīvotājiem vēl kādu laiku nebūs aktuāls, it īpaši ņemot vērā pašreizējās grūtības Eiropas Savienībā. Tomēr tā atkal ir domāšana kategorijā - kā būtu, ja būtu! Atgādināšu, ka Norvēģijas sākotnējos centienus vēl XX gadsimta 60. gados pievienoties toreizējai Eiropas Ekonomiskajai kopienai nobloķēja tālaika Francijas prezidents Šarls de Golls.
Bet, ja jautājums par Norvēģijas iestāšanos Eiropas Savienībā tomēr kļūtu aktuāls, kāda būtu jūsu izvēle?
Šobrīd neatbildēšu. Varu vienīgi pateikt, ka iepriekšējā referendumā balsoju par Norvēģijas dalību Eiropas Savienībā, jo uzskatu, ka Norvēģija ir Eiropas valsts un tāpēc tai ir tieši jāpiedalās tādu jautājumu lemšanā, kas skar visas Eiropas nākotni.
Kā vērtējat Ziemeļvalstu Padomes un Baltijas Asamblejas sadarbību?
Sadarbība starp Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm vienmēr ir bijusi ļoti plaša un produktīva, sākot jau brīdi, kad Baltijas valstis atguva neatkarību. Vienlaikus jāatgādina, ka Ziemeļvalstu Padomes un Baltijas Asamblejas sadarbība ir tikai viena no plašākas komunikācijas formām starp mūsu valstīm, dialogs starp parlamentiem, parlamentāriešiem un pastāvīgajām komisijām, it īpaši ārlietu komisiju vadību. Politiskā sadarbība, ja iespējams tā teikt. Daudz taustāmāka sadarbība ar Ziemeļvalstu Ministru padomes starpniecību notiek jau ministriju, valsts pārvaldes, kultūras un izglītības iestāžu līmenī, taču, lai cik plaša tā arī būtu, domāju, ka šo sadarbību vienmēr iespējams padziļināt.
Savukārt, kas attiecas tieši uz parlamentāriešiem, tad apspriežamo jautājumu loks ir visplašākais - inovatīva ekonomika, uzņēmējdarbība, reģionālā drošība, Baltijas jūras ekoloģija, izglītība, pētniecība un vēl citas tēmas. Jāpiebilst, ka papildus pastāv vēl sadarbība premjeru un ārlietu ministru līmenī tā dēvētajā formātā NB-6 (Nordic - Baltic Six), kurā tiek apspriesti sadarbības Eiropas Savienības ietvaros jautājumi.
Nedaudz netaktisks jautājums - cik liela ir Ziemeļvalstu Padomes prezidentes ietekme? Cik ietekmīgs vispār ir šis postenis?
Uzreiz tā grūti atbildēt. Es teiktu, ka pietiekami ietekmīgs Ziemeļvalstu kopīgo interešu virzīšanai, jo parlamentārajās demokrātijās kopējās vadlīnijas nosaka parlamenti. Nedrīkst aizmirst, ka Ziemeļvalstis nav kāda atsevišķa politiska institūcija, tās sadarbojas Ziemeļvalstu Padomē, kas ir starpparlamentu organizācija, un Ziemeļvalstu Ministru padomē, kas attiecīgi ir starpvaldību organizācija un orientējas vairāk uz praktiskajiem sadarbības aspektiem. Visi procesi šajās sadarbības organizācijās ir pilnībā caurspīdīgi, kamdēļ Ziemeļvalstu Padomes prezidenta loma ir vairāk būt diplomātam organizācijas iekšienē un tās pārstāvim ārpasaulē.
Baltijas valstīm Ziemeļvalstu Padomē ir novērotāju statuss. Kas jādara, lai šo statusu mainītu?
Īsa atbilde varētu skanēt, ka jāturpina attīstīt labklājības valsts un demokrātijas vērtības. Visu Ziemeļvalstu vērtību sistēmas balstās tieši uz labklājības valsti, brīvo tirgu un demokrātiju, kas nodrošina personiskās brīvības. Bet tieši labklājības valsts šajā gadījumā ir ļoti būtiska. Tālākais jau ir jūsu pašu izvēle.
Pievēršoties tieši Ziemeļvalstīm - jūs esat vairāk Norvēģijas vai Ziemeļvalstu politiķe?
Šeit un šajā gadījumā, protams, Ziemeļvalstu, taču kopumā jau tomēr Norvēģijas. Es esmu Norvēģijas parlamenta deputāte, ilgstoši nodarbojos ar ārlietu un aizsardzības politikas jautājumiem, un arī par Ziemeļvalstu Padomes prezidenti esmu ievēlēta kā savas valsts pārstāve rotācijas kārtībā. Un es jau arī negrasos slēpt, ka savas prezidentūras laikā vēlos veltīt vairāk uzmanības tiem jautājumiem, kuri ir svarīgāki Norvēģijai, piemēram, Arktikas politikai un attiecībām ar Krieviju šajā reģionā. Protams, šis jautājums ir aktuāls visām Ziemeļvalstīm, kuras visas ir Arktiskās Padomes dalībnieces, taču Norvēģijā tam tiek veltīta īpaša uzmanība kaut vai Barenca jūras dēļ. Tomēr vairākums jautājumu ir starptautiski svarīgi, piemēram, tas, kā labklājības valsts modelis pielāgojas izmaiņām pasaulē, un šis jautājums ir svarīgs visām Ziemeļvalstīm.
Ziemeļvalstīs, gan galvenokārt ekspertu un intelektuāļu vidē, izskan ideja pat par valstu federāciju. Cik šī ideja ir reāla?
Es teiktu, ka tā tomēr ir utopija. Atgādināšu, ka ideju par daudz ciešāku Ziemeļvalstu sadarbību tika mēģināts realizēt uzreiz pēc Otrā pasaules kara, un pamatā bija iecere par kopīgu aizsardzības politiku. Bija skaidrs, ka tikai katrai saviem spēkiem nodrošināt valsts aizsardzību ir problemātiski, tādēļ tika virzīta šāda ideja. Tomēr galvenokārt atkal ārēju faktoru dēļ - ASV atteicās garantēt savu atbalstu, ja Ziemeļvalstis nepievienosies Ziemeļatlantijas aliansei, - iecere netika līdz galam īstenota, un rezultātā Norvēģija, Dānija un Īslande pievienojās NATO, bet Zviedrija un Somija saglabāja neitralitāti.
Es negribētu iedziļināties, kā būtu, ja būtu, jo Ziemeļvalstu sadarbība, kas sākās XX gadsimta 50. gados parlamentu līmenī un balstās uz līdzīgām vērtību un politiskajām sistēmām, vēsturi un kultūru, kā arī faktu, ka visu šo valstu iedzīvotāji runā savstarpēji līdzīgās valodās, ir ļoti veiksmīga, tajā skaitā arī aizsardzības, drošības politikas un ārlietu jomās.
Ja runājam par tautsaimniecību, tad Ziemeļvalstis var lepoties ar ilgu vienota darba tirgus, bezvīzu režīma un citu sasniegumu vēsturi. Tiesa, arī šajā jomā zināmas korekcijas ieviesusi Ziemeļvalstu atšķirīgā izvēle vairākos svarīgos jautājumos, tajā skaitā attieksmē pret Eiropas Savienību. Ziemeļvalstu federācija, lai cik veiksmīgi mēs arī sadarbotos, ir utopija.