«Angļu valodu sāku apgūt, kad nosvinēju 50 gadu jubileju, jo šajā vecumā vajag mācīties, lai vingrinātu atmiņu, turklāt angļu valodas zināšanas, strādājot tūrismā, ir ļoti noderīgas. Arī vadīt automašīnu iemācījos jau brieduma gados,» uzsver Dzintra.
Citu uzticēšanās
Man laimējies, jo vienmēr blakus atradušies cilvēki, kuri man uzticējušies, mudinājuši virzīties uz priekšu, novērtējuši manas profesionālās spējas un personības potenciālu pat augstāk, nekā es pati sevi vērtēju, ar dziļu pārliecību uzsver Dzintra Eglīte un piebilst: «Esmu centusies šo cilvēku uzticību nepievilt.»
Par nozīmīgu ieguvumu viņa uzskata mācību gadus Murjāņu sporta skolā (tagad - ģimnāzija). «Labi spēlēju volejbolu, bet svarīgākais, ko apguvu, mācoties Murjāņos, bija mērķtiecība un centība,» domā kādreizējā sportiste. Tagad, lai uzturētu sevi labā fiziskajā formā, viņa nūjo, spēlē tenisu, nodarbojas ar jogu un ūdensaerobiku. «Manas sportiskās aizraušanās ir atbilstošas senioru vecumposmam,» ar smaidu atzīst Dzintra un norāda, ka volejbolu gan tikai pludmalē sanākot spēlēt. Pēc skološanās Murjāņos Dzintra Eglīte izlēmusi studēt Liepājas Pedagoģiskajā institūtā (tagadējā Liepājas Universitāte), kļuvusi par diplomētu pedagoģi un ilgus gadus strādājusi par 1.-4. klašu skolotāju Salaspilī. «Darbs man vienmēr bijis arī hobijs. Būt par skolotāju, strādāt ar bērniem ir ļoti jauki, jo viņiem piemīt garīga tīrība, atvērtība, ieinteresētība,» atceras pieredzējusī pedagoģe.
Pārmaiņu brīdis skolotājas Eglītes dzīvē pienāca neilgi pirms 40 gadu jubilejas. «Saņēmu uzaicinājumu strādāt jaundibinātajā Ziemeļvalstu ģimnāzijā Rīgā par 1.-4. klašu skolotāju,» stāsta Dzintra. Jaunā darbavieta pavērusi nebijušas iespējas, bet arī pašai nācies atkal mācīties. «Biju tikko atbraukusi no Vācijas, kur ciemojos pie radiem, vācu valodu pratu tik daudz, cik skolā un augstskolā apguvu, bet Ziemeļvalstu ģimnāzijas direktore man pateica, ka ir vajadzīga vācu valodas skolotāja un tai jābūt man. Saņēmu ultimātu, vai nu iešu studēt vācu valodu, vai ģimnāzija meklēs citu skolotāju,» smejoties atceras Eglītes kundze un turpina: «Tā nu 40 gadu vecumā atkal kļuvu par studenti, šoreiz Pedagoģijas fakultātē.»
Šķietami uzspiestās vācu valodas studijas Dzintrai izrādījās īstajā brīdī un pavēra citu, daudz plašāku pasauli. Tas bija laiks, kad Latvijas iedzīvotājiem pavērās daudzveidīgas Eiropas iepazīšanas iespējas, vajadzēja tikai tās prasmīgi izmantot. «Ieguvu stipendiju mācībām Vācijā, papildināju zināšanas Gētes institūtā Brēmenē, papildus piedalījos dažādos izglītojošos projektos, turklāt pabeidzu gidu kursus un pa vasarām vedu Latvijas ceļotāju grupas uz Vāciju, Austriju, Šveici,» ar gandarījumu atceras Dzintra.
Par biznesa lēdiju
Reizēm liktenis dod zīmes, kas norāda - pienācis laiks pārmaiņām. «Nedomāju, ka no darba skolā aiziešu, notika tā. Jūnijā ģimnāzijā ar kolēģēm svinēju dzimšanas dienu, un man uzdāvināja kartīti, uz kuras bija attēlots zaķītis un uzrakstīts vēlējums angļu valodā «Labu veiksmi jaunajā darbā!». Drīzumā, lasot laikrakstu Diena, pamanīju sludinājumu, ka studentu ceļojumu birojs aicina darbā menedžeri autobusa braucieniem. Pieteicos, un, pašai par pārsteigumu, mani pieņēma,» izklāsta enerģiskā dāma un atzīst, no skolas šķirties nebija viegli, bet motivējusi intuīcija, ka, lai neiesūnotu, vajag izmēģināt spēkus citā jomā.
Ceļojumu menedžeres darbam sekojis autobusu īres uzņēmumu direktores amats un mērķtiecīga izšķiršanās pašai nodibināt tūrisma firmu. Lēmums izrādījies veiksmīgs, Eiropas Ceļojumu centrs vairāk nekā desmit darbības gados attīstījies, turklāt Dzintras Eglītes rādītās fotogrāfijas apliecina, ka patlaban viņa izskatās mundrāka un starojošāka nekā pirms gadiem 15. Kā viņai tas izdodas? «Ēdu veselīgu uzturu, regulāri ievēroju sulu kūri,» iekšējā mirdzuma noslēpumu atklāj Dzintra un uzsver, ka, viņasprāt, vissvarīgākais gan ir darbs ar savu garīgo pasauli, jo bez tā ne diētas, ne sportošana pozitīvu pašsajūtu un labu izskatu nenodrošinās.
Nekad neapvainoties
«Ikvienā darbā, kurā jāsadarbojas ar daudziem cilvēkiem, jārēķinās, ka ne visi sastaptie būs jauki un laipni. Neizbēgami jākomunicē ar nervoziem, dusmīgiem cilvēkiem, kuri vienmēr cenšas vainot citus savā sliktajā noskaņojumā, bet paši sevi objektīvi novērtēt nespēj un savu attieksmi mainīt negrib. Pret šādiem cilvēkiem cenšos izturēties ar līdzjūtību,» pieredzi izklāsta uzņēmēja un piebilst, ka uzturēt sevī harmoniju un filozofiskā mierā uztvert apkārt notiekošo mācījusies no dzīvesgudrām personībām.
«Daudz noderīga esmu guvusi ārsta Pētera Kļavas un mācītāja Jura Rubeņa lekcijās,» stāsta Eglītes kundze un uzsver, ka par savu mantru izvēlējusies Pētera Kļavas teikto: «Apvainojas tikai muļķi!» Kā saka Dzintra, «neviens taču negrib būt muļķis». Sarunas laikā viņa rāda arī trīs savas iemīļotākās grāmatas, ko somā paņēmusi līdzi. Tās ir dalailamas Laimes māksla, Vernera Tiki Kistenmahera un Lotāra Zaiverta Dzīvot vienkārši un Ineses Prisjolkovas Ieelpo mīlestību un laimi. «Esmu pārliecinājusies, ka pareizajā dzīves brīdī mēs satiekam cilvēkus, kuri jāsatiek, un īstajā laikā mūsu rokās nonāk grāmatas, kas jāizlasa, lai mēs garīgi pilnveidotos,» secinājusi šarmantā dāma.