Sava teātra patriots
«Zini, ko noteikti uzraksti - nesen izpunktierēju, ka, 57 gadus strādādams Nacionālajā teātrī, esmu piedzīvojis četrus Skroderdienu iestudējumus, ko veidoja Alfreds Amtmanis-Briedītis, Alfrēds Jaunušans, Edmunds Freibergs pat divus un Indra Roga, un esmu spēlējis pilnīgi visās izrādēs! Sāku ar pusaugu Rūdi, toreiz lomā dublējos ar Ēriku Brītiņu, un, kad nebiju Rūdis, tad gāju tautās. Tā līdz šai dienai. Esmu spēlējis visās Silmaču izrādēs, pa šiem gadiem teātrī slimības lapu neesmu ņēmis ne reizi, man nav bijis neviena rājiena vai brīdinājuma. Esmu sava teātra patriots, un, ja kāds par Nacionālo grib ko sliktu pateikt, viņam būs darīšanas ar mani!» - tā Arno, kafiju malkodams.
Arno Upenieks ir pārliecināts optimists, neko no pārdzīvotā un izdzīvotā neslēpj, valsti nelamā, par savām trim pirmajām sievām un tagadējo - Lindu saka tikai labus vārdus, iztiek bez pamācībām un bez iemesla uz ecēšām nelien. Par gadu skreju nesatraucas, tikai... «Kad padomāju, ka meitai Dairai jau 53 gadi, mani pārņem šausmas.»
Nekāds bālais zēniņš Arno nekad nav bijis. Smiedamies atceras, ka mācījies kopā ar Jāni Stradiņu un 9. klasē ievedis telpā sētnieka kazu, bet «to nedarbu piesēja Jānim». Šo piedzīvojumu abi klasesbiedri nesen atcerējās akadēmiķa apaļajā jubilejā. «Būtībā man bijusi laimīga dzīve - kara laikā man bija 10 gadu, pulveri no patronām lādēju laukā un liku špicku klāt! Nesaprotu, kā nesaspridzinājos! Ziepes nekādas lielās nav bijušas, no manējiem izsūtīts neviens nebija.»
Noderīgā drillēšana
Uz teātri Arno gājis neapzināti mērķtiecīgi, skolas laikā darbojies dramatiskajos kolektīvos. «Pabeidzu Teātra fakultāti, Baļuna mani Drāmas teātrī nepaņēma, aizbraucu uz Liepāju. Mani jau fakultātes laikā virzīja uz raksturlomām, bet Liepājā piedāvāja Lāčplēsi! Nē, tad es laižu atpakaļ uz Rīgu!»
Jau ar pirmajām veiksmīgi atveidotajām komiskajām raksturlomām viņam uzlikts zīmogs - tipāžas aktieris. Šajā lauciņā Arno Upenieks visu mūžu juties komfortabli un omulīgi. Tieši raksturlomās Arno bija suverēns un pārliecinošs. Taču vien tagad sarunā atzīstas, ka, tikai pateicoties darbam ar Gaļinu Poļiščuku, iestudējot vecā mīlētāja Gregio lomu Spītnieces savaldīšanā, viņš sācis izjust publiskās vientulības saldo garšu: «Man patīk uz skatuves, bet vienmēr raustījos - iznāks, neiznāks, vai ko nesajaukšu. Poļiščuka mani gadu drillēja, bet es ieguvu drošības un patstāvības sajūtu uz skatuves.»
Gāja pāri sētām
Tagad mērot ceļu uz teātri iznāk arvien retāk, taču, kad ģērbtuvē sapulcējas domubiedri un draugi, par visu var izrunāties. Te aktieris pērn nosvinēja arī savu 80. jubileju: «Ģērbtuvē nemainīgi esam kopā Juris Lisners, Uldis Dumpis, Ģirts Jakovļevs, Uldis Anže, Uldis Norenbergs un es. Te arī Inta Burāna un Roberta Ceplīša galdiņi, viņu vairs nav mūsu vidū.» Arno nenoliedz, ka viņam nav sveša bohēma, pēc izrādes pasēdēt, paspriest - bez tā jau nav iedomājama aktiera dzīve: «Dzēru tā nekas, bet arī pieredzēju, cik ātri viens otrs kolēģis sadega ar dzeršanu. Man laime, ka otrā dienā alkohols nelien iekšā, es nekad nelāpos.»
Par daiļo dzimumu Arno Upenieks joprojām runā ar dzirksti acīs: «Sievietes iekaroju ar gribasspēku. Man sirdī krita blondas, slaidas, garām kājām, un, ja kāda patika, gāju pāri sētām! Biju arī diezgan izvēlīgs.» Pirmo reizi apprecējies vēl studiju laikā, tad vēl un vēl, un tad Slokā radu saietā Arno sastapa Lindu, bet nezināja, ka viņa ir kolēģa Edmunda Freiberga māsa: «Linda 10 gadus par mani jaunāka, un uz citām vairs neskatos, tikai uz viņu. Nu jau 32 gadus esam kopā - kur vairs spruksi? Freibis (Edmunds Freibergs - red.), nevēlēdamies interešu konflikta, man kā radagabalam lomas vairs nedeva, tikai laiku pa laikam kādu trollīti atmeta, bet citādi esam labi draugi, un Ziemassvētkus visa dzimta svinam kopā. Man meita, Lindai dēls un meita, mums seši mazmazbērni, un Freibis arī vienmēr ir ar mums.»
Lai iet, kā iet
Arno dzīvo Slokā, netālu no baznīcas, kur «atvēzējies varu akmeni iemest Lielupē». Līdz jūrai kādi četri pieci kilometri, bet «man patīk upes un ezeri». Līdz stacijai 10 minūšu gājiens, un, kaut Arno jau 40 gadu ir autovadītāja tiesības, viņš uz teātri brauc ar vilcienu. Nav bail vakarā vēlu atgriezties mājās? «Ko nu, čigāni uzrunā - klau, vakar tevi televīzijā redzēju - nu, kad es spēlēju seriālā Cerību iela 21. Te visi cits citu pazīst.» Sēdēt, rokas klēpī salicis, Arno neprot: «Man patīk šeptēties. Pērn mājai otru stāvu izveidoju. Zeme ap māju pusotrs tūkstotis kvadrātmetru - roku, stādu, vedu zemi ar tačku. Paldies, Dievam, tagad ir vieglāk - tehnika sapirkta, ir arkls, divas pļaujmašīnas un krūmgriezis. Agrāk man nepatika lasīt. Tagad priecājos, ka Slokas bibliotēka blakus - lasu aktieru biogrāfijas, grāmatas par vēsturi, Staļinu, Hitleru.»
Arno priecājas, ka turas veselība: «Upenieki ir ilgdzīvotāji. Esmu dzimtas vecos cilvēkus ilgi kopis - mammas māsa nodzīvoja līdz 98 gadiem, māte šai saulē bija 94 gadus, tēvs 80. Es gan negribētu tik ilgi, kad bērniem uz kakla paliec. Tāpēc gan pīpēju, gan dzeru šņabi - lai iet, kā iet. Uz rekordiem netiecos.» Par vienu no uzprišinošākajiem pēdējā laika radošajiem notikumiem Arno Upenieks uzskata darbošanos filmā Džimlai rūdi rallalā: «Atkal bijām visi laikabiedri kopā, katrs ar savu raksturu un varēšanu. Nebija viegli tajā karstumā ar visām uzkabēm un pendelēm, bet skaidrs ir viens - mēs, vecie, vēl esam uz strīpas!»