Tā var domāt tikai tie, kuri nezina, kas ir Baltijas forums, vai tie, kuri ļaujas foruma pretinieku propagandai. Tā nu ir iegadījies, ka 1998. gadā to sāka organizēt opozicionāri, un organizētāji vismaz Latvijas pusē joprojām lielākoties ir opozicionāri. Un tad domā - opozicionāri jau a priori nevar darīt neko labu valstij. To var redzēt arī kontekstā ar nākamā gada budžetu, nav vēl gadījies, ka opozīcijas priekšlikumus kāds nopietni ņemtu vērā. Tas pats arī šeit. 1998. gadā parādījās jauna situācija. Tas bija brīdis, kad sakrita gan starpvalstu attiecības, gan iekšpolitiskie notikumi. Runāju par pensionāru piketu, kam bija liela rezonanse - visvairāk gan NVS valstīs un, protams, Krievijā. Bija redzams, ka informatīvā telpa bija gatava uzsūkt šo signālu - ka Latvijā notiek teju veco ļaužu genocīds. Tad mēs sapratām, ka ir sācies jauns periods, ka apkārt mums ir ne tikai draugi, bet arī konkurenti, kuri nekautrēsies cīnīties par tranzītplūsmām.
Visas ostas Baltijas jūras labajā krastā no Pēterburgas līdz Kaļiņingradai un pa vidu Baltijas valstu ostas ir konkurentes. Konkurenti ir arī dzelzceļi un aviācijas, un vēl vesels lērums, kas tieši saistīts ar tranzītbiznesu. Tā kā mēs neesam saistīti ar varu, mēs varam atļauties neformālāku sarunu par lietām, un ietekme šādām sarunām nav maza. Tas ir Baltijas foruma fenomens. Katru gadu ir lielā konference, ir arī mazāki pasākumi. Tie tiek ļoti labi apmeklēti un ir ar preventīvu dienaskārtību. Ir bijis, ka forumā tiek gatavota dienaskārtība citiem starptautiskiem pasākumiem, jo te vienmēr ir laba gaisotne. Neviens vairs nenoliedz, ka Baltijas forums ir fenomens, ka tas ir ar lielu ietekmi, ka to vairs nav jēgas mēģināt iznīcināt, nav jēgas veidot paralēlus pasākumus. Tagad visi saprot, ka šis forums nav Latvijai kaitīgs, vienlaikus tas arī nav varas izvirzīts pasākums. Mēs esam brīvi. Vienmēr aicinām visus valdības pārstāvjus ciemos. Citi ir nākuši, citi ignorējuši, daži publiski forumu ir kritizējuši, bet neformālās sarunās mums ir teikuši paldies. Mēs to visu pieņemam, esam ar to apraduši, un mums vairs nevajag pierādīt, ka mēs neesam kamieļi. Tā ir ietekmīga starptautiska organizācija ar garu kontaktu failu, un mūsu viedoklis ir ar ietekmi.
Kurā pusē radās ideja - Latvijas vai Krievijas pusē?
Šeit, Latvijā. Tie bija mēģinājumi runāt par Latvijas un Krievijas attiecībām jaunā situācijā. Ka tās mūžu mūžos ir divas neatkarīgas valstis, bet mūžu mūžos atradīsies kaimiņos. Pirmais temats bija par to, kas ir šīs abas valstis viena otrai - ienaidnieces, draudzenes vai partneres. Tas bija pats sākums, bet mēs diezgan ātri pierunājām Krievijas sabiedrības ļaudis no ekspertu slāņa, jo sākumā krievi nebija gatavi. Mūsu vidū ir dažādas ekspertu grupas, kuras savā starpā cīnās Krievijā, viņi komfortabli šeit jūtas. Gadījās arī, ka mūsu vidū bija divas politiķes, kuras viena pret otru bija ļoti naidīgi noskaņotas, bija nosacījums, ka viņas vienlaikus nedrīkst atrasties vienā telpā. Viņas bija, un viņas arī izteicās, tikai mēs noorganizējām tā, lai visas uzstāšanās un brīfingi katrai notiktu dažādās telpas. Abas bija apmierinātas.
Kāda ir amerikāņu loma Baltijas forumā?
Amerikāņi vienmēr ir klāt. Viņi sāka iesaistīties kādā otrajā vai trešajā gadā. Katru gadu kāds ir. Ilgu laiku tas bija Dmitrijs Saims. Šogad tas būs Roberts Nuriks, kurš ir arī eksperts starptautiskajos drošības jautājumos. Mums nav nekādu problēmu ar ASV vēstniecībām, visiem sastāviem, kādi ir bijuši. Tas nekas, ka mēs šad tad dzirdam kritiku par Baltijas foruma opozicionaritāti, izejot no tā, ka to izdomājuši un visus šos gadus organizē nepareizie ļaudis. Ārvalstu eksperti redz, ka forumā nav ne savtīguma, nedz arī īpašas politikas dzīšanas, mēs šo forumu nepakārtojam iekšzemes politiskajai kārtībai. Tas mums ir tabu.
Tādā ziņā Baltijas forums varētu būt tāda kā Krievijas ievilkšana Rietumos.
Nē. Tas nav tā. Viena no Ķīnas, Krievijas, ASV un ES platformām ir tā, kur tās kuluāros runā par savām lietām. Ļoti daudzi valdībām tuvie eksperti izmanto Baltijas forumu kā platformu, kurā izvirzītu idejas, aprobētu tās. Izteiktu bažas, izvirzītu scenārijus - un vienlaikus forums sniedz iespēju arī testēt savas domas un bažas. Pie mums brauc nevis tie, kuri to grib, bet tie, kurus aicinām, un tas ir izņēmums, ja kāds mums atsaka. Pie mums braukt ir kruti.
Par ko Baltijas forums būs šogad?
Par drošību. Par tās ietekmi gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Par izaicinājumiem, kas ar tādu intensīvu atkārtošanos notiek uz loģistikas, transporta, energoresursu piegādes bāzes. Būs eksperti, kas stāstīs par jaunām iespējamām loģistikas shēmām, sistēmām, par dažādām izmaiņām, kas ietekmē transporta plūsmas, gan aviāciju, gan gāzes un naftas vadus. Un daudz ko citu. Mēs esam novērojuši, ka viens no sveramiem viņu loģistisko sistēmu jauninājumiem ir drošība, kas mērāma naudā. Agrāk bija ģeogrāfiskais attālums, tarifi un infrastruktūras kvalitāte, kur var ātrāk, ērtāk un lētāk. Tagad viena no svarīgākajām ir drošība.
Ko nozīmē drošība?
Globāli drošība sastāv no reģionālām nedrošībām, spējām radīt šīs nedrošības, kas bieži vien notiek tīši, piemēram, kaimiņam konkurentam, kā arī no spējas šīs nedrošības globāli risināt. Tā tad ir globālā drošība. Es drīzāk teiktu, ka mēs esam iegājuši fāzē ar nosaukumu «globālā nedrošība». Mūsu eksperti neprognozē, ka ir iespējama kāda globāla drošības sistēma, ko kāda institūcija vai valstu savienība nodrošina, piemēram, ANO vai NATO. Tas vairs nestrādā. Mēs varam vilkt paralēles ar Sīrijas konfliktu. No vienas puses, ja paklausās tos, kuri ir Asada pusē, un tos, kuri ir pret viņu, visiem karogā ir vērtības. Asadam un viņa atbalstītājiem ir suverenitāte, integritāte un robežu nedalīšana. Tiem, kas cīnās pret, ir kādas ticības vērtības, pareizāks islāma lasījums. To jau var redzēt arī vēsturē, kad cīnījās protestanti ar katoļiem. Tur arī bija vērtības. Bet aiz visām šīm vērtībām tomēr bija Anglijas un Francijas karaļnamu intereses. Tāpat arī Sīrijā. Šajā situācijā sakrīt enerģētikas, tranzīta, loģistikas jautājumu prognozes un risinājumi. Tāpēc ir gan konflikta, gan miera sponsori. Es nezinu, kā viņiem klāsies, bet ir skaidrs, ka Latvijai tas ir faktors, kuru pareizi prognozējot var izveidot savu reģionālo piedāvājumu. Ja tur plūsmas sašaurināsies, acīmredzot kaut kādas preču, un īpaši energoresursu, tranzītplūsmas var pāriet uz citiem reģioniem. Un tā būs vienmēr. Ja Latvijā būs piketi un nedroša situācija, tas reģionāli izdevīgi būtu mūsu tuvākajiem kaimiņiem, piemēram, Somijai ar savu ziemeļu dimensiju, kas ir izlobēta cauri Eiropas Savienības kabinetiem, to somi veikli izdarīja, lai novirzītu visas Eiropas transporta plūsmas uz Somijas koridoru, iepretim ķildīgajām un pret Maskavu nedraudzīgajām Baltijas valstīm, kuras nemitīgi sacenšas savā starpā, kas būs lielāks Krievijas ienaidnieks.
Ja nav noslēpums, uz kuru valsti Baltijas forums varētu pārcelties?
Uz Lietuvu. Tur mums piedāvāja labākus apstākļus. Būtībā Baltijas forums var notikt jebkur. Mums ir bijuši pasākumi gan Kaļiņingradā, gan Pēterburgā, gan Maskavā.
Kāds vispār Latvijai ir labums, ka šāds forums notiek Rīgā?
Tā ir viena ļoti svarīga pote pret provinciālismu. Tiem, kam ir jābūt gana viediem, lai saprastu, kas notiek apkārt, lai izvēlētos gan iekšpolitiski, gan ekonomiski pareizākos soļus. Tāpēc eksperti no daudzām valstīm brauc šeit runāties, lai izdarītu sev izdevīgāko secinājumu.
Vai valdības pārstāvji arī piedalās?
Protams. Ir bijuši ārlietu ministri, biežāk ir bijuši satiksmes ministri. Šogad arī būs Matīsa kungs. Domāju, ka viņam būs interesantas ne tikai oficiālās runas, kas tiešām solās būt interesantas. Mēs redzēsim visu šo kopumu - drošības, loģistikas, enerģētikas tranzīta mezglu, kuru skatīs no savu skatpunkta Vašingtona, Pekina, Brisele, Berlīne un Maskava. Tiks piedāvāts arī Latvijas skatījums. Būs arī divpusējās tikšanās.
Kā jūs vērtējat pašreizējo saasinājumu Krievijas un Lietuvas attiecībās?
Kā jau teicu, tas notiek nemitīgi. Vai nu Viļņa, Tallina, vai Rīga kļūst par sliktāko no trim, un ne vienmēr tas ir divpusējo nebūšanu turpinājums. Viļņas gadījumā faktors ir Viļņas konference, kurā tiks rasts Krievijai sāpīgs risinājums saistībā ar Ukrainas asociācijas līguma ar ES parakstīšanu.
Vai ir kāda ietekme PBK slēgšanai?
Nē, nedomāju. Protams, nepatīkams sižets izraisīja savu negāciju, taču, manuprāt, tas nebija iemesls. Pie tādām situācijām noved prezidenta un deputātu izteikumi. Domāju, ka tas ies mazumā.
Tātad PBK bija vienkārši sagadīšanās?
PBK sižets varēja būt turpinājums šai abpusējai nepatikai, bet slēgšana gan ne. Ko gan citu Lietuvai bija darīt šai situācijā?
Tātad jūs atbalstāt šo lietuviešu rīcību?
Protams, kā gan citādi. Es neredzēju to sižetu, bet pieņemsim, ka tur ir melīga informācija sāpīgā jautājumā. Skaidrs, ka varai, par kuru šī melīgā informācija tiek tiražēta, ir jāiebilst.
Kam jābūt pēc Valda Dombrovska?
Visi saprot, ka Dombrovskis nevar būt mūžīgs. Ir tādi signāli, kas liecina, ka Dombrovskis pats uzskata, ka viņš ir vienu svarīgu etapu vilcis, un ir runas, ka nu šis etaps ir beidzies. Esam visur iestājušies, un tagad jāsākas nākamajam etapam, vajag cita veida vilcēju. Valdis Dombrovskis ir ģeniāls nomierinātājs, bet tagad kādai atmodai ir jānāk.
Pirms vai pēc vēlēšanām?
Ja pirms vēlēšanām, tad kam būtu jāatmostas? Tad Lācītim pašam vajag kaut ko rūkt. Viņš uzrūc, tad viņš kādu patriec, dusmīgi noreaģē, es pieļauju, ka viņš zina, kas būtu darāms. Bet atkal, saprotiet, nu tā nevar būt. Tas ir teju simbolu karš. Viņš varbūt zina, ko vajadzētu darīt citādi, bet viņš ir šī perioda, šī uzstādījuma simbols. Es pat teiktu, ka viņš ir ķīlnieks. Viņam nepiestāvētu godmaniski uzbrēkt uz kādu ministru vai partiju. Tagad ir situācija, ka mēs visur esam iestājušies, un tagad vajag kapāt. Turpinot foruma tēmu, vajag kapāt ar kaimiņiem, draugiem un arī konkurentiem visās jomās. Ir jācīnās. Ja tu gribi attīstīties, meklē arī citus tirgus, partnerus un investīcijas. Eiropā, sākot no vāciešiem, beidzot ar portugāļiem, viņi skraida pa visu pasauli - uz Latīņameriku, Ķīnu, Turciju, pat uz Āfriku un Indiju, meklējot sev investorus un jaunus tirgus. Ir jākapā. Valdībai jāparāda varianti, jāizvēlas labākais, un tas ir jādara nemitīgi. Es riskēju teikt, ka oligarhu jeb Par labu Latviju iznāciens bija par agru, jo tieši tad bija oligarhu kapusvētki. Viņus jau var saukt par oligarhiem, bet kas gan Latvijā tie ir par oligarhiem. Protams, maza valsts jau var visādi rīkoties. Šī latviskā greizsirdība, ka labāk ir strādāt pie dāņiem fermā nekā pie kaimiņu Pētera, ka zemi labāk pārdot ārzemniekam, nevis savam kaimiņam, citādi aiz skaudības kuņģis sāks streikot...
Es esmu jautājis ekspertiem, kam būtu jānāk Dombrovska vietā, un viņi saka - ir jānāk Šlesera tipa cilvēkam. Tieši tagad ir vajadzīgs šāds buldozers. Es prasu pašam Šleseram, viņš saka, ka viņš nu vairs nekandidēs, bet es piekrītu - ja viņš nevēlas, ir jānāk tāda paša tipa cilvēkam kā Šlesers.
Vai SC ir tāds Šlesera tipa cilvēks?
Mums ir.
Krievs?
Nē, ir arī Šlesera tipa latvieši. Es negribu tagad saukt, bet es redzu, ka iet tā kā torpēdas un kā raķetes attīstās gan Ivars Zariņš, gan Andrejs Elksniņš. Viņi aug ar katru dienu.
Bet jūs viņus minat premjera kandidāta kontekstā?
Nē, es gribu teikt, ka arī pie mums tādi rodas. Esmu pārliecināts, ka pieprasījums pēc Šlesera tipa cilvēkiem izplatīsies pa visu politisko spektru.
Dažādi prognozētāji ir izteikušies, ka SC gaida nopietnas pārmaiņas, ka tas vairs nebūs tas SC, kas bija. Vai piekrītat?
SC pārmaiņas notiek nemitīgi. Ja kāds no ekspertiem to ir sajutis, tad viņi ir gana gudri, lai redzētu to, kas notiek. Mēs kļūstam latviskāki, gudrāki, uzmanīgāki un jaunāki.
Vai SC būs pavisam cita partija?
SC nav partija. Kādreiz tā bija sešu partiju apvienība, tagad te ir apvienojušās divas partijas. Tagad ir iezīmējies tāds patstāvības periods, kas ir sācies ar gatavošanos Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Sociālisti, kas ir viena no SC dalībniekpartijām, iet atsevišķi, un partija Saskaņa, kuru pārstāvu es, arī iet atsevišķi. Tas ir zīmīgs solis, bez tam arī, pieaicinot jaunus censoņus, mēs izbrīvējam vietu uz kādu nogurušu un uz agresiju tendētu vecpolitiķu rēķina.
Viņi iet atsevišķi tāpēc, ka viņi tā vēlējās, vai arī tāpēc, ka jūs gribat tikt valdībā?
Tā ir pilnīgi neatkarīga, patstāvīga lieta. Mums vajadzīgs vismaz viens savs Eiroparlamenta deputāts, kurš pārstāvētu sociāldemokrātisko partiju Saskaņa. Alfrēds Rubiks ir godīgs cilvēks, viņš darbojās radikāli kreisajā spārnā, es cienu viņa uzskatus, bet manas partijas uzskati ir nedaudz citādi, tuvāk centram.
Mēs savu piedāvājumu vēlētājiem uz Saeimu formulēsim uzreiz, kā beigsies Eiropas cīņas, tās būs maija beigas, jūnija sākums, kad beigsies Eiroparlamenta vēlēšanu kampaņu. Mēs to darīsim neatkarīgi no rezultāta. Tā būs cīņa par varu Latvijā. Mums būs darītāju saraksts, kas jūs patīkami pārsteigs.