Kamēr turpinās debates par to, kā pareizāk uzrunāt cittautiešu auditoriju mediju telpā, klusi un nemanāmi klajā nācis Latvijas Universitātes apgāda izdots rakstu krājums Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes. Grāmatā daudz žonglēšanas ar profesionālo terminoloģiju, tomēr strīdniekiem par integrācijas formām derētu ar izdevumu iepazīties.
Piemēram, Igaunijas pētnieka Martina Ehalas darbs Etniskās un nacionālās identitātes Baltijas valstīs neviļus (jo autors cenšas distancēties no vērtējumiem) atklāj kādu nepatīkamu Latvijas situācijas īpatnību. Proti, socioloģiskās aptaujas liecina, ka Latvijā - salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu - pamatnācija un nacionālās minoritātes ir viselastīgākās, pārejot komunikācijā no vienas valodas uz otru (attiecīgi latviešu un krievu). Bet - lai gan bilingvālisma ziņā esam pirmrindnieki, tās pašas aptaujas uzrāda, ka nacionālo grupu savstarpējās uzticēšanās līmenis Latvijā ir viszemākais (42.-44. lpp.). Citiem vārdiem sakot, tas, ka latvieši un Latvijas krievi salīdzinoši mazāk lauza galvu par to, kādā valodā savstarpēji komunicēt, nerezultējas labākās attiecībās.
Saprotot Lietuvas specifiku (būtiski lielāks pamatnācijas īpatsvars), tomēr - ja patur prātā Igauniju - rodas jautājums par šādas it kā pretrunas cēloņiem. Iepazīstoties ar Latvijas speciālistu pētījumiem minētajā krājumā - jo īpaši ar padziļinātajām cittautiešu intervijām -, pavīd divas versijas, ar kurām, iespējams, būtu jāstrādā.
Pirmā. Aptaujātie cittautieši - to skaitā gados jauni - atražo tēzi, ka astoņdesmito gadu nogalē un deviņdesmito gadu sākumā latviešu topošā politiskā elite esot apsolījusi pilsonību visiem valstī dzīvojošajiem. «Nobalsojām par neatkarību, bet jūs mūs piemānījāt...» šāds aizvainojums caurvij daudzas atbildes. Acīmredzot vēsturniekiem, politologiem nepieciešams ar pilnu sparu pievērsties šai diezgan nesenajai pagātnei, lai dažādus mītus kliedētu. Vai solīja, ko solīja, kurš solīja? Plus: kā tēze par cittautiešu masveida atbalstu neatkarības atjaunošanai saskan ar Interfrontes aktivitātēm u. c. tā laika notikumiem? Te nevajadzētu sākt mētāties ar apvainojumiem cittautiešu virzienā, runa būtu par faktu izklāstu. Pretējā gadījumā redzam, ka izveidojusies jauna mitoloģija, kas plaisu palielina.
Otrā. Daudzi sociologu iztaujātie cittautieši nebūt nejūtas kaut kā diskriminēti, bet sarunā aizsvilstas, kad atminas tās reizes, kad nosaukti par okupantiem. Šis nu ir pamatīgs izaicinājums: kā par okupācijas faktu runāt tā, lai neciestu vēstures patiesība, bet vienlaicīgi Latvijas cittautieši netiktu apzīmogoti ar kolektīvo vainu.