Ir Ziemassvētku laiks. Gada rāmākās brīvdienas, kad visas ikdienas likstas gribas izmest no prāta un daudz lielāku uzmanību pievērst saviem vistuvākajiem.
Laiks, kad esam gatavi noticēt brīnumam. Kad esam prieka un cerību pilni. Un kad gribas kārtīgi atpūsties. Īpaši tik daudziem satraukumiem pilnā gada nogalē kā šī. Gan saistībā ar Zolitūdes traģēdiju, kas netieši skāra ikvienu, jo katru dienu ejam veikalā un varam viegli iedomāties, ka kas tāds varēja notikt arī ar mums. Gan saistībā ar valdības atkāpšanos un neskaidrību par nākamo. Gan bažām par to, kā praksē tiksim galā ar gaidāmo naudas maiņu.
Mirušos diemžēl neatgūsim, taču viss pārējais, ja skatāmies lielākā laika mērogā, ir vien sīkas, pārejošas klapatas.
Pie eiro naudas zīmēm, cenu un ienākumu attiecībām ātri vien pieradīsim. Jaunajiem jau ir dažādu valūtu lietošanas pieredze ārzemēs, vecākie naudas maiņu jau pieredzējuši - ja tika ar to galā deviņdesmito sākumā, tiks arī tagad.
Bez valdības arī nepaliksim. Gan jau Vienotība vistuvākajā laikā atradīs un ieteiks Valsts prezidentam tādu pretendentu premjera amatam, kuru būs gatavs atbalstīt Saeimas vairākums un kuram nebūs jāsatraucas par skapī paslēptu skeletu. Negribēs taču pieļaut, ka 7. janvārī prezidents citu pēc cita sāk publiski uzrunāt Vienotības līderus Āboltiņu, Reiru, Zaķi un tie tikpat publiski no amata piedāvājuma atgaiņājas, viens kā iemeslu saucot ģimeni, kas svarīgāka par valsti, cits - taisnojoties par pagātni.
Ziemassvētkos smeļamies enerģiju, pozitīvi noskaņojamies, jo nākamais gads solās būt gana sarežģīts. Jauna valūta, valdība, vēlēšanas. Veci un jauni politiķi nāks ar piedāvājumiem, mums tie būs jāizvērtē. Atbildīgi un tālredzīgi.