Miks Indrašis
Viens no iemesliem, kāpēc ieguvi turnīra vērtīgākā spēlētāja balvu, bija labā sapratne ar maiņas partneriem Polu Šekuru un Robertu Bukartu. Kā izdevās tik ātri atrast kopēju valodu?
Ar Šekuru es jau kopā spēlēju pagājušajā sezonā, tāpēc viņa spēles maniere man bija zināma. Ar Robertu Bukartu bijām vienā maiņā jauniešu komandā, un es jau zināju, ka ar viņu uz laukuma ir viegli saprasties.
Parasti ir maiņā spēlētāji, kuriem patīk pieturēt ripu, citiem atkal trumpis ir metiens. Kā jūs esat sadalījuši pienākumus?
Nav mums nekāda dalījuma. Pārsvarā uz laukuma improvizējam, cenšamies cits citam izspēlēt ripu, meklējot labāko risinājumu vārtu apdraudēšanai.
Treneri nav devuši norādījumus, kas un kā būtu jādara?
Pretinieku zonā vari darīt, kas vien ienāk prātā, ja vien vari ripu iedabūt vārtos. Protams, ir standarta lietas, kuras nedrīkst pieļaut. Piemēram, no aizvārtes nedrīkst neskatoties izspēlēt ripu vārtu priekšā, jo pēc tam var sekot bīstams pretuzbrukums. Izspēlēt drīkst tikai tādā gadījumā, ja ir gandrīz simtprocentīga pārliecība, ka ripa nonāks līdz partnerim.
Spēlējot līdzīgi ar KHL vadošajām komandām Salavat Julajev un Ak Bars, ir iegūta pārliecība, ka šāda aina varētu atkārtoties arī regulārajā čempionātā?
Ir gandarījums, ka varējām ar šīm komandām līdzīgi spēlēt, bet ir neliela škrobe, ka dažās spēlēs uzvaras izcīnīšanai pietrūka vienas ripas. Pagaidām gan visas komandas vēl ir sagatavošanās stadijā. Visiem bijušas lielas slodzes, tāpēc secinājumus izdarīt pāragri.
Nogurums bija par iemeslu, kāpēc pēdējā mača trešajā trešdaļā nevarējāt ripu izdabūt ārā no aizsardzības zonas?
Arī tas, jo mums ar Šekuru tā bija ceturtā spēle piecās dienās. Kā jau teicu, slodzes treniņos bijušas lielas.
Vai zini, ka vienā līgā otrais gads parasti ir grūtāks un tikai reti kuram izdodas noturēt augsti pacelto latiņu. Pērn veiksmīgi debitēji KHL, kā varētu būt šogad?
Man to arī citi ir teikuši. Ko lai saka, būs jācenšas pierādīt pretējo.