Ir cilvēki, kas jau ar pirmajiem soļiem uz politiskās skatuves izpelnās vispārēju cieņu. Ar erudīciju, stāju, labām svešvalodu zināšanām, apņēmību novērst priekšgājēju kļūdas. Un ir politiķi, kas tik ļoti sarod ar savu amatu, ka apdraudējuma brīdī gatavi tēlotā mesijas apziņā brist pāri līdzgaitnieku galvām, lai tikai saglabātu iespēju kaut neilgu laiku noturēties līdzšinējās pozīcijās. Visnejēdzīgāk, ja gadās, ka abās situācijās runa ir par vienu un to pašu personu: iepriekš cienīts un apbrīnots politiķis pēkšņi rīkojas kā viszemiskākais pašlabuma meklētājs.
Diemžēl šajās dienās saskārāmies ar ļoti konkrētu piemēru. Spriediet un vērtējiet paši.
Pagājušās nedēļas vidū, respektējot partiju vēlmes, topošā premjerministre Laimdota Straujuma nāca klajā ar jaunu politiskās atbildības jomu sadalījumu, saskaņā ar kuru Ekonomikas ministriju arī turpmāk vadītu Reformu partijas (RP) pārstāvis. Savukārt piektdien kļuva zināma valdības veidotājas nostāja, ka bezpartejiskie ministru amatos nebūtu vēlami.
Uz šī fona līdzšinējā ekonomikas ministra Daniela Pavļuta tūlītējā vēlme iestāties RP vērtējama nekā citādi kā prastas aprēķina laulības un manevrs iekļaušanai Vienotības sarakstā, kas redzamākajiem RP biedriem jau esot apsolīts. Sociālajos tīklos jau izskanējusi ironija, ka Straujuma ar vienu vienīgu frāzi par vēlmi, lai viņas valdībā nebūtu bezpartejisku ministru, būs panākusi to, ko zatlerieši nespēja divus gadus. Redzam, ka ne uzskatu tuvība, bet amata saglabāšana ir šīs izšķiršanās lielākais dzinulis. Iespējams, tam ir saistība arī ar ministra vairāk nekā 180 tūkstošu eiro lielajām kredītsaistībām un bankas dīvaino pretimnākšanu, jau reiz pieļaujot pamatsummas atmaksas pārcelšanu uz vēlāku laiku; ja šāda īpašā labvēlība saistīta ar kredītņēmēja augsto amatu, tad saprotams, kāpēc pat pie mirstošas partijas biedra kartes jāķeras kā pie pēdējā salmiņa.
Laikā, kad jau pilnīgi skaidrs, ka ekonomikas ministra vadība tiks uzticēta RP deleģētam pārstāvim, Daniels Pavļuts kā galveno pamatojumu vēlmei kļūt par šīs partijas biedru savā paziņojumā min iespēju tādā veidā nepieļaut, «ka Latvijas ekonomikas politikā atgriežas politbiznesa shēmas». Kurš viņa nolūkotajā partijā ir tas baisais bubulis? Kam līdzšinējais ekonomikas ministrs velta šos skarbos vārdus? RP valdes loceklim, ekonomikas zinātņu doktoram, līdzšinējam izglītības un zinātnes ministram Vjačeslavam Dombrovskim, kurš tiek minēts kā viņa vienīgais un reālākais konkurents? Ja tā, lielāku nekaunību no augsti stāvoša politiķa puses grūti iedomāties, jo tieši Vjačeslavs Dombrovskis ir viens no tiem, kas sestdien pieņēma lēmumu par jaunā biedra uzņemšanu partijā. Situācijā, kad RP reitings jau ilgstoši ir tuvu nullei, kad redzamākie politiķi jau visai neslēpti kaļ plānus evakuācijai uz Vienotību, bet liela daļa ierindas biedru jūtas sava iepriekšējā līdera pievilti, naivi domāt, ka šāda politprojekta valde spētu saglabāt pašcieņu un atraidīt minētā pašlabuma meklētāja pēkšņos draudzības apliecinājumus. Kaut būtu tikai normāli, ja viņa lūgums būtu noraidīts, atgādinot par dīvaino distancēšanos līdzšinējo divu gadu laikā un iesakot citkārt nespļaut akā, no kuras pašam var uzrasties vajadzība padzerties.