Bija mums viens ministrs, kas teica: we will be taupīgi… Par riska kapitālu, man liekas, ka tur ir ļoti daudz aizspriedumu. Un tie aizspriedumi rodas tā varbūt ne sevišķi veiksmīgā vārda dēļ. Angliski tas vārds ir «venture kapitāls», tas ir tāds pasākumu, veiksmes kapitāls. Bet latviski nezin kāpēc tas ir iegājies kā riska kapitāls. Tā būtība jau tur ir ļoti vienkārša - tā ir nauda, kas tiek nevis iedota vai aizdota, bet kas tiek pielikta klāt kāda esoša uzņēmuma vai uzņēmēja centieniem kaut ko darīt. Un mēs kļūstam par biznesa partneriem ar to uzņēmēju un darām lietas tālāk kopīgi. Un kāpēc pret to ir kādi aizspriedumi, to es kaut kā dziļi nesaprotu. Tieši otrādi, tā varētu būt kaut kāda panaceja, kas varētu kaut kādu izrāvienu iedot ekonomikai.
Kas ir riska kapitāla avoti šobrīd Latvijā?
Jāsāk ar to, ka ļoti maz ir riska kapitālu fondu šobrīd Latvijā, ļoti neattīstīta tā nozare, faktiski uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. Un šie fondi ir ļoti agrīnā stadijā, un tāpēc, ka tie nav attīstīti, ir valsts intervence - valsts ir ielikusi savu, pareizāk sakot - Eiropas, naudu. Lai gan pareizi būtu, ja tā būtu tikai privātā nauda…
Varbūt vienkārši Latvijā nav tās privātās naudas?
Nē, nauda Latvijā ir…
Ir gan tāda vispārēja noskaņa, ka naudas Latvijā nav. Es nesen satiku Mārtiņu Bondaru, kurš teica - biznesa Latvijā nav.
Nu, lūk, tas otrs ir taisnība - biznesa Latvijā nav. Biznesa nav, bet nauda ir. Es atvainojos, tādi piecdesmit miljoni, kas būtu skaista nauda vienam riska kapitāla fondam, es vakar lasu virsrakstus, valsts nespēj iztērēt simt miljonu. Arī privātajiem ir daudz naudas, tiesa, tā tagad ir tāda klusāka, slēptāka, visi to kaut kur ir sabāzuši.
Bet tad kāpēc - nauda ir, bet biznesa nav?
Es tiešām šai diagnozei piekrītu un esmu pateicīgs, ka varu izteikt savas domas. Tās domas ir tādas, ka mums nav uzņēmējdarbības gara, mums nav uzņēmējdarbības kultūras. Proti, tā uzņēmējdarbība, cik tālu mēs to saprotam, tā sniedzas apmēram tā - nopelnīšu sev, savai ģimenei, nu tad vēl man būs mašīna, varbūt izglītošu bērnus Anglijā -, tas ir tas līmenis, ko mēs gribam sasniegt. Visu cieņu, ka tu to gribi sasniegt. Bet kad tu esi to sasniedzis, tad vajadzētu būt nākamajam līmenim - strādāt, lai sevi apliecinātu, lai izdarītu kaut ko labu, lai pierādītu sava biznesa ilgtspēju uz vairākām paaudzēm. ..bet tā robežšķirtne ir tā, ka kaut kādā brīdī mūsu biznesmenim pietiek. Un Latvijā ir raksturīgi, ka uzņēmēji apstājas pie tā, ļoti bieži pārdod savu biznesu nu, piemēram, par septiņiem vai desmit miljoniem, un ar to cilvēkam it kā dzīvē pietiek - septiņi miljoni noguldīti klusi kaut kur Šveicē, klusiņām dzīvo uz saviem procentiem.
Vai tā ir mentāla problēma vai neuzticība šīs valsts uzņēmējdarbības videi ilgtermiņā?
Es domāju, ka tā, pirmkārt, ir mentāla problēma. Nu jāsaka, latvieši ir tādi, visu cieņu, bet zemnieki. Mums patīk tādas saprotamas vērtības, patīk novākt ražu, iebērt apcirkņos. Bet es nedomāju, ka arī šis mantojums mūs ļoti ierobežotu. Drīzāk tā mentālā problēma ir, ka mēs neesam audzināti, ka uzņēmējdarbība ir labi, ka pelnīt ir labi, ka būt bagātam ir labi. Tieši otrādi, mums gan ģimenē, gan citur ir tā - nu ej gar maliņu. Tagad ļoti ilgstoši arī valsts politika ir tāda - nu mēs te tā sakonsolidēsim, mēs te tā pa maziņam, paklausīsimies, ko mums teiks no Eiropas. Protams, ir arī tā komponente - neticība valsts perspektīvām. Un tā vispārējā nostāja, arī valdības nostāja - nu nevajag te tā pārāk izvērsties.
Jūs vienu brīdi pirms 2010. gada vēlēšanām bijāt apvienības Ražots Latvijā premjera kandidāts. Vai tā bija tāda simboliska nominācija, vai jūs patiešām būtu gatavs uzņemties šo slogu?
Tajā gadījumā tas nebija tāds ļoti nozīmīgs pieteikums, jo nebija jau nekādu cerību tikt ievēlētam. Bet, ja tomēr prasāt man, tad atbilde ir tāda nedaudz vispārīga - tas, ko es protu darīt, es protu organizēt procesus, protu sakārtot lietas - vai tā būtu ražošana, riska kapitāla lietas vai kādas sabiedriskās organizācijas darbības. Tā ir mana stiprā puse, esmu mācījies to, un uz to man nenoliedzami ir talanti. Tā kā, ja varētu pielikt plecu procesu sakārtošanā valstī tā, kā man tas liekas pareizi, tad varbūt... Bet, ja jūs man tagad teiktu: ejiet, iesēdieties premjera krēslā, zinot tos visus ierobežojumus, kas tur ir, koalīcijas, partijas, visas lietas, kas tur pašreiz ir, - es diez vai tur ko varētu sakārtot.
Nu labi, bet, ja šobrīd jums iedotu premjera varu ar fantastiskām iespējām, kas būtu pirmais, ko darītu?
Nu, ja fantazē… Tā pirmā lieta, ko es tomēr pacenstos, - es mēģinātu uztaisīt to Latvijas vīziju, uztaisītu Latvijas kā valsts ideoloģiju, kas būtu saprotama un aizraujoša mūsu valsts iedzīvotājiem. Pašlaik mēs dzīvojam bez ideoloģijas, bez vīzijas. Dažreiz gandrīz vai jādomā - vai mums vispār vajag to valsti.
Jā, bet ziniet, pie mums Dienā bija Jānis Endziņš, kurš teica, ka mēs īstenībā esam plānu lielvalsts, mums ir plāns uz plāniem.
Jā, bet tie neuzstāda vienu skaidru mērķi, to, ko es sauktu par valsts ideoloģiju. Tai ideoloģijai jābūt ar kādu cēlu garu.
Vai varētu minēt kādu piemēru, ko tas nozīmētu?
Nu viens klasisks piemērs ir Kenedija - šī nācija būs pirmā, kas spers soli uz Mēness. Tas ir cēls mērķis, tas ir saprotams.
Bet tāda formula, ko Latvijai varētu pateikt?
Nu ziniet, pat ja arī būtu, tad to droši vien pataupītu uz vēlēšanām.
Nu galvenais tomēr ir attīstība. Skatieties - Ķīna, milzu valsts, tai attīstības prognoze ir 7-8%. Mūsu kaut kādas prognozītes ir divi trīs procenti.
Tas ir tas, kas arī mani bieži mulsina, - mums ir prognozes par izaugsmi kā prognozes par laikapstākļiem uz rītdienu, bet nav izvirzīti mērķi par izaugsmi, kas jāsasniedz.
Dibinām partiju… es jokoju. Bet mērķis, tas ir viens no uzņēmuma pamatelementiem, tie jānosprauž, jāuzzīmē ceļa karti, kā tie sasniedzami. Mums tā nav.
Vai Dombrovskis to var?
Es domāju, ka ne.
Kas ir viņa plusi un mīnusi?
Galvenais pluss, ka viņš tiešām ir ļoti stabils, prasmīgi prot manevrēt, ar fenomenālu spēju absorbēt sitienus. Kad viņš kļuva par premjeru, tas bija ļoti veiksmīgi. Bet tas, kur ir problēmas, es negribu viņu aizvainot, manuprāt, viņam ir tā nostāja - ir labi tā, kā ir. Tāds pārprasts, par daudz konservatīvisma - nu, ja jūs tur gribat ko attīstīties, forši, attīstieties, mēs tā ļoti jums netraucēsim. Bet vispār ir labi tā, kā ir. Un ko rītdiena nesīs - tad jau manīs. Šajā ziņā viņam tādas līdera harismas - nospraust mērķi un motivēt cilvēkus -, tā viņam noteikti nav. Bet man liekas, ka nupat tā kā prasītos pēc orientēta mērķa.
Bet kur varētu būt avots Latvijas iespējamam lēcienam, izrāvienam?
Pirmkārt, ir jāsaprot, ka mēs ko gribam. Piemēram, mēs nodefinējam, mūsu mērķis tādā un tādā laikā ir puse no Vācijas labklājības līmeņa.
Otrs - kā mēs to mērķi sasniedzam. Man liekas, ka tur svarīgākā komponente ir daudz straujāka ražošanas, industrijas un tautsaimniecības attīstība. Un tad nākamais jautājums - kā panākt to straujāku attīstību. Tur man gan ir receptes.
Nu, piemēram, kaut viena recepte?
Nu, piemēram. Nospraužam nacionālo programmu - simt jaunu uzņēmumu Latvijā. Bet nevis tā, ka mēs paņemam Eiropas naudu un to kaut kā izsējam, skatoties, vai kas izdīgs vai ne. Nospraužam - simt jaunu ražojošu uzņēmumu ar augstu pievienoto vērtību. Un ar apjomu, kam būtu kāda ietekme Eiropas līmenī, tas ir - vismaz desmit piecpadsmit miljoni apgrozījuma. Saņemamies un tādu programmu uztaisām. Un ticiet man, ja mēs to triju četru gadu laikā izdarītu, tad Latvijai būtu tāds rāviens, ka maz neliktos. Un, lai to izdarītu, nemaz nevajag daudz. Tur tās naudas pilnīgi pietiktu, tās, ko, piemēram, iemeta airBaltic.
Jāsavāc komanda, kas to spējīga realizēt. Es atvainojos, bet ierēdņi to nerealizēs. Ierēdņu vēlme vienmēr ir saglabāt esošo stāvokli. Uzņēmēju vēlme ir nopelnīt. Tad jāaicina kopā šādu uzņēmēju kodols. Un tas, ka viņi nopelnīs šajā procesā, tas ir tikai normāli. Pēc tam, ja šie saaicinātie uzņēmēji - ja viņiem nevajag naudu, brīnišķīgi, ja viņiem vajag naudu - tad viņiem nevis jāiedod nauda, bet drusku jāpalīdz naudu dabūt. Jo naudas pasaulē ir ļoti daudz. Bet varbūt ne katrs uzreiz grib dot Latvijai, mēs tāda riskanta vieta, tā kā kaut kādas valdības garantijas varētu noderēt. Bet galvenais - jānolemj to darīt.
Jūs arī esat pie Valsts prezidenta izveidotās augsta līmeņa grupas investīciju piesaistē dalībnieks. Kā tur sokas darbi? Vai tam nevajadzētu būt pie izpildvaras?
Jā, var jau būt, bet, manuprāt, tā nelielā problēma ir tā, ko jau minēju, - esošajam premjeram ir labi, kā nu ir. Viņš nekāro nekādu strauju izrāvienu. Par mūsu darbu - esam izgājuši vairākus lokus, lai saprastu, kas tad īsti pašlaik notiek kopumā. Strādājam pie tāda materiāla, kas būtu kopsavilkums, un līdz maijam to gribam dabūt gatavu. Jāsaka - neko ļoti pozitīvi neizskatās.
Un tā vājākā vieta? Mūsu valdības vīru iesaiste investīciju meklējumos?
Nu jā... Dombrovskis tikko bija Arābu Emirātos. Man tas likās nedaudz amizanti. Pieļauju, ka bija sagatavota pamatīga programma, kāpēc mēs tur braucam. Naudas tur patiešām ir ļoti daudz. Bet tā ir ar zināmu zīmodziņu. Ja mēs to ar visu tās islama auru akceptējam šeit, tad mēs tā īpatnēji sevi iezīmējam pasaules kartē, kā viņu draugi šeit. Nezinu, nezinu...
Tad ir slikta nauda un ir laba nauda?
Ir nianses. Piemēram, es domāju, samērā viegli varētu dabūt čečenu naudu investīcijām, bet tur nāktu līdzi savas ēnu puses. Savukārt tāda skaidra un tīra nauda kā Norvēģijas pensiju fondi - tos nav tik viegli dabūt.
Vai tie skaistie un baltie fondi jau nav visi izķerti?
Ja man iedotu mandātu, ka valdība nopietni grib investīcijas tai programmai, par ko runājām, es varētu droši pusgada laikā simt miljonu uz Latviju atvest. Ja tikai būtu pārliecība, ka valdība tajā ir ieinteresēta…
Jūs to tagad apsolāt visas Latvijas priekšā. Bet, runājot par investīciju klimatu Latvijā, - kas ir galvenie klupšanas akmeņi?
Mazs bizness. Ko tas investors te darīs? Nu labi, Rīgā vēl kaut kas. Bet pamatā visi tie biznesiņi ir nelieli, visas tās investīcijas, par ko tiek runāts, - nu, no miljona līdz pieciem. Investors, kas pārvalda miljardus, viņš nevar tērēties uz tādiem sīkumiem.
Tad risinājums būtu, ka vienu investoru ieinteresētu tajos simt projektos?
Nu, piemēram. Tas varētu būt viens variants, ne obligāti vienīgais, bet viens no. Tās attiecības ar to investoru, kas te ieliek simt miljonu, - tās jāveido. Jāraksta ļoti nopietns biznesa plāns. Kārtīga programma un analīze. Savas simt divdesmit lapas. Jo šādi investori jau nav bērni. Bet, ja būtu stingrs uzstādījums no valsts, ka mēs to gribam, tad… Viņiem jau arī īsti to naudu nav kur likt. Viņiem tā nauda skābst.
Un kas varētu būt tā konkurētspējīgākā ražošana Latvijā?
Uz ko mēs varam balstīties, tās ir tās kompetences, kas ir vēl mums saglabājušās. Kompetencei un tradīcijām ir ļoti liels spēks. Skatieties, kā notika ar Rīgas Dinamo. Bija tradīcijas, un tās atdzima, to atjaunoja no nekā. Tāpat arī nozarēs, jāskatās, kur ir labas skolas. Nu kokrūpniecība... lai gan tāda koku pārstrādes tradīcija mums nemaz nav tik ļoti izkopta. Mēbeļu ražošana vai kas tamlīdzīgi. Metāla apstrāde mums ir spēcīga, nezinu kāpēc, bet tā ir. Tas, ka tur pietrūkst modernu tehnoloģiju, bet cilvēki mums ir. Farmācija, ķīmiskā rūpniecība vēl joprojām, lai gan švaki mums ir ar to ķīmisko izglītību, bet vismaz tradīcijas ir. Bet ko es totāli nesaprotu - kāpēc mēs nespējam ražot un pārstrādāt pārtiku. To es nekādīgi nevaru saprast. Esmu par to daudz domājis, man nav izskaidrojumu. Potenciāls ir ļoti liels. Mēs esam ģeogrāfiski un klimatiski daudz labākā pozīcijā nekā nabaga akmeņainā Somija, kur katram laukam ir nezin cik akmeņu jānolasa. Un viņi var - piegāzt visu Ziemeļrietumu Krieviju ar savu pārtiku. Kāpēc mēs nevaram?
Viens konkrēts jautājums. Esmu Latvijas uzņēmējs, kam ir laba ideja, bet nav naudas. Kur doties, ja banka prasa līdzfinansējumu, kura man nav?
Tad var izpalīdzēt tas pats riska kapitāls. Nu diemžēl šobrīd es pārstāvu vienu fondu, kuram nav aktīvu investīciju, kur mēs veidosim fondu ar aktīvām investīcijām. Bet tie, kam jau ir, - tie ir mani konkurenti. Bet, ja kāds meklē, jāieiet Latvijas Riska kapitāla asociācijas mājaslapā, un tur visu var atrast. Es nevienu te nereklamēšu.
Nedaudz par politiku. Kā jūs komentēsiet pēdējā laika kaislības - valodu referendumu, 16. martu?
Man liekas, ka tomēr tās ir lietas, kas lielā mērā ievazātas no ārpuses. Bet te jau ir tas, par ko runāju, - valstī nav ideoloģijas. Un valsts ideoloģija ir kā imūnsistēma - ja tās nav, visādi baciļi un vīrusi no ārpuses ķeras klāt.