Jā, taču drošībai ir dažādi aspekti. Fiziskā datu drošība, visticamāk, ir ļoti labā līmenī, pat labākā nekā ārzemēs. Par digitālo drošību, jāteic, ka viss nav tik labā līmenī. Problēma ir ne tik daudz tehniskajos risinājumos, cik nepietiekamā cilvēku apmācībām veltītā uzmanība. Ļoti reti uzņēmuma vadītājs organizē nopietnas apmācības visiem darbiniekiem par to, kā jāstrādā digitālajā vidē.
Te var pieminēt klasisko piemēru par parolēm. Ir zināms, ka parolei jābūt sarežģītai, ka tā bieži jāmaina, bet, jo sarežģītāka kļūst parole un jo biežāk to maina, jo biežāk notiek tā, ka cilvēks paroli uzraksta uz līmlapiņas un lapiņu pielīmē pie datora. Tad jau vairs nav nozīmes, cik sarežģīta ir parole. Arī saistībā ar sociālajiem tīkliem jāapzinās daudzi un dažādi riski datu drošībai, jo riskus nereti rada vienkārši cilvēku neapdomība, lietojot sociālos tīklus.
Tātad lielākā problēma ir nevis apzināti hakeru uzbrukumi, bet vieglprātības radīti riski?
Jā, noteikti, tomēr hakeri arī mācās - izstrādā aizvien jaunus paņēmienus, zvana un stāsta, ka ir no bankas, ka grib pārbaudīt klienta datus. Kādreiz tikai ārvalstīs dzirdēju par šādiem gudriem hakeru gājieniem, bet pēdējā laikā - arī Latvijā. Hakeru uzbrukumi uzņēmumiem neapšaubāmi notiek, vienkārši ne Latvijas, ne ārvalstu uzņēmumi nestāsta par to, ka bijuši hakeru uzbrukuma upuri, it īpaši, ja uzbrukums bijis veiksmīgs.
Ko jūs uzņēmumiem ieteiktu darīt? Pēc iespējas biežāk instruēt savus darbiniekus?
Tas ir visvieglākais. Ir arī sarežģītāki tehnoloģiskie risinājumi, kas vērsti uz to, lai izvairītos no apzinātas datu zagšanas uzņēmuma iekšienē, jo bieži datu zādzības notiek tieši pašā uzņēmumā. Ir tehnoloģiski risinājumi, kuri pieskata netipiskas darbības. Piemēram, darbinieks nedēļu strādā pie viena projekta, bet piektdienas vakarā sāk drukāt ar projektu nesaistītus datus. Vai arī uzņēmuma vadības pārstāvis sāk bez oficiāli zināma iemesla kopēt uzņēmuma iekšējos, komerciāli nozīmīgus datus, vai viens no uzņēmuma līdzīpašniekiem veic darbības ar datiem slepus no citiem līdzīpašniekiem - šādās situācijās var nostrādāt drošības programma, ir signāls attiecīgajam dienestam, un cilvēks tiek uzmanīgāk pieskatīts. Ir ļoti daudz risinājumu, kas ļauj cilvēku rīcību ar datiem uzņēmuma iekšienē uzraudzīt, pat pašam lietotājam to nemanot, turklāt uzraudzīt tādā veidā var jebkāda līmeņa darbinieku - no jaunākā asistenta līdz direktoram.
Latvijā normatīvajos dokumentos ietvertās prasības attiecībā uz datu drošību ir pietiekamas?
Prasības ir formālas, bet tās ir ļoti labi uzrakstītas. Vai ar to pietiek reālai drošībai? Ne vienmēr. Varbūt var ar normatīvajiem dokumentiem ko stingrāk noteikt, tomēr uzskatu, ka vairāk naudas jāiegulda visu līmeņu darbinieku apmācībā.
Esat teicis, ka vēlētos, lai valsts dotu privātajam sektoram plašāku pieeju dažādiem datiem, jo tad no ministriju un pašvaldību datiem varētu radīt jaunus produktus.
Joprojām tā uzskatu. Piemēram, nesen tika atvērti kadastra dati. Būtu labi, ja līdz ar kadastra datiem būtu pieejami arī dati par gāzesvadiem, elektrības kabeļiem un citu veidu komunikācijām. Ja savā pagalmā gribu ko rakt, būtu labi zināt, kas un kur zemē ir. Šādu datu publiskošana neapdraud nevienu. Var tehniski ierobežot to, ka nevar paskatīties svešu zemes gabalu komunikācijas, tikai informāciju par savu zemes gabalu. Var atvērt datus, taču anonimizēt cilvēku personīgos datus.
Vienmēr ir diskusija par veselības datiem. Protams, es arī negribētu publiskot datus par veselības stāvokli ar savu vārdu un uzvārdu, bet esmu ar mieru anonīmi datus publicēt, un domāju, ka liela daļa cilvēku piekristu, ka dati par viņu veselību ir pieejami analīzei un apstrādei, ja vien tiek saglabāta anonimitāte. Arī pamatojoties uz anonīmiem datiem, var veidot ļoti noderīgus secinājumus. Galvenais būtu datus atvērt, tad viss pārējais pats attīstīsies.
Kā vērtējat situāciju attiecībā uz datu pieejamību Latvijā, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju?
Igaunijā situācija ir nedaudz labāka, bet jāņem vērā, ka Igaunijai ir ļoti labs sabiedrisko attiecību speciālistu veikums, lai valsts tēlu tieši šajā jomā spodrinātu. Lietuvā situācija ir ļoti līdzīga Latvijai.
Kopumā igauņi uzskata, ka informācijas tehnoloģiju (IT) jomā ir vairāk attīstīti, Latvijā domā, ka tieši mūsu valsts ir attīstītākā moderno tehnoloģiju aspektā, Lietuvā savukārt spriež, ka tur IT tehnoloģiju attīstības līmenis ir augstākais. Iedzīvotājiem visās Baltijas valstīs ir radniecīga mentalitāte un patīk uzsvērt, ka tieši viņu valstī viss ir vislabākais Baltijā.
Igaunijā ieviesta e-vēlēšanu sistēma. Latvijā iespējas balsot elektroniski nav. Ir cilvēki, kuri uzskata - kāpēc arī Latvijā nevarētu būt e-vēlēšanas?
Jāsaka gan, ka reti kurā valstī funkcionē vienīgi e-vēlēšanu sistēma. Es esmu par to, ka e-vēlēšanu sistēmu varētu ieviest arī Latvijā, jo e-vēlēšanas patiesībā nodrošina lielāku datu drošību.
Kopumā normatīvo dokumentu līmenī būtiskas atšķirības Baltijas valstīs redzat?
Jā, normatīvajos dokumentos un nodokļu politikā atšķirības ir. Igaunijā IT nozares uzņēmumam strādāt ir nedaudz vieglāk nekā Latvijā vai Lietuvā. Es nedomāju, ka citas nozares uzņēmumam ir īpaši liela atšķirība. No organizatoriskā viedokļa - varbūt ir. Savukārt ar darbinieku - IT speciālistu - pieejamību Igaunijā ir grūtāk. Tā ka nevar teikt, ka, lūk, vienā no Baltijas valstīm strādāt ir ievērojami vieglāk nekā abās pārējās.
Trūkst darbinieku?
Es teiktu, ka trūkst speciālistu. Darbiniekus var atrast, bet ar speciālistu atrašanu ir daudz grūtāk.
Daudzi IT jomas pārstāvji Dienai teikuši, ka cilvēkresursu trūkums traucē visas moderno tehnoloģiju nozares attīstību. Jūsuprāt, izglītības iestādēs jauno paaudzi neprot ieinteresēt par programmēšanu vai arī IT speciālisti no Baltijas vienkārši aizbrauc?
Katram IT nozares pārstāvim par šo jautājumu ir atšķirīgs viedoklis. Man nav datu, lai izdarītu pamatotus secinājumus, bet, balstoties uz subjektīviem novērojumiem, šķiet, ka daudzi labi IT jomas speciālisti no Latvijas aizbrauc. Tikko kā IT speciālists savā profesionālajā izaugsmē sasniedz starptautisku līmeni, tā dodas strādāt uz ārzemēm.
No Igaunijas IT speciālisti aizbrauc vēl intensīvāk nekā no Latvijas, jo Igaunijai turpat blakus ir Somija, labam igauņu IT speciālistam atrast darbu Somijā ir vienkārši. To, ka Latvijā un Baltijā kopumā būtu zema līmeņa izglītība ar IT saistītajās jomās, es gan neteiktu. Vispārējās izglītības līmenī, t. i., skolā, izglītība ir laba. Runājot par augstskolām, gan jāatzīst, ka daudzviet ārvalstīs iespējams iegūt labāka līmeņa izglītību un tā ir praktiskāka nekā augstākā izglītība Latvijā. Augstākās izglītības jomā Latvijai noteikti ir ko uzlabot, tomēr cēlonis IT speciālistu trūkumam nav meklējams izglītības saturā.
Iznāk, ka Latvijas izglītības sistēma sagatavo IT speciālistus ārvalstu darba tirgum?
Jā, un daudzi, iespējams, aizbrauc pat vēl ātrāk, pirms izmantojuši visas Latvijas izglītības sistēmas piedāvātās iespējas. IT jomai raksturīgi, ka cilvēks jau 14-15 gadu vecumā var būt profesionāli ļoti stiprs kā programmētājs, un 18-19 gadu vecumā jau var būt eksperts kādā konkrētā IT jomas segmentā. Ja jaunietis guvis labus rezultātus dažās starptautiskās IT olimpiādēs, tad bez problēmām var iestāties Oksfordā, Kembridžā vai kādā citā pasaules mēroga augstskolā. Savukārt, kad cilvēks studiju laikā redzējis pasauli, tad grūti panākt, lai viņš atgrieztos Latvijā. Atgriešanos varētu nodrošināt, ja te, Latvijā, uzlabotu vidi dzīvošanai un biznesa attīstībai. Vidi uzlabot nav viegli, bet nav neiespējami.
Mēs, Latvijas iedzīvotāji, esam gudra nācija, un ar matemātikas zināšanām mums viss kārtībā. Nevajag teikt, ka Latvijā cilvēki nav pietiekami gudri. Ir pietiekami gudri, bet maz. Piemēram, IBM kopumā strādā 430 tūkstošu IT speciālistu, tikai vienā no IBM struktūrvienībām strādā pat 500 zinātņu doktoru. Latvija nevar starptautiskajā mērogā konkurēt ar lielu speciālistu skaitu, bet mēs varam konkurēt ar zināšanu kvalitāti. Vienkārši sakot, mums Latvijā ir jābūt ļoti gudriem.
Pieļaujat, ka Latvijā var izgudrot tādu IT risinājumu, kas iegūtu pasaules slavu? Piemēram, Somija savulaik kļuva populāra ar programmatūru Linux.
Neredzu iemeslu, kāpēc Latvijā nevarētu izgudrot radikāli jaunu IT risinājumu, kas iegūtu starptautisku popularitāti. Lai izgudrotu kaut ko jaunu, nevajag lielu skaitu cilvēku, drīzāk gan otrādi - reizēm uzņēmums, kurā apvienojušies pieci, desmit cilvēki, ātrāk izgudro inovatīvus risinājumus nekā lieli uzņēmumi.
Start up kultūra balstās uz to, ka ir nelielas investīcijas, bet liela ticība veiksmīgam rezultātam. Somijā vai ASV Kalifornijas štatā ierasts, ka cilvēks strādā start up uzņēmumā, kas praktiski neko nepelna, tomēr cilvēks labi jūtas un gatavojas izmainīt pasauli. Strādā jau pie savas trešās idejas, rezultāta vēl nav, bet visi viņu ļoti atbalsta. Latvijā pagaidām tā nenotiek. Tomēr mūsu valsts jauniešiem, kas savā start up kompānijā strādā pie jaunas idejas, novēlu piedāvāt risinājumus, kas varētu aizraut pasauli. Te jāpiemin, ka papildus jau vairākus gadus aktuālajiem mobilajiem risinājumiem aizvien populārākas kļūst dažādas, piemēram, uz rokas nēsājamās ierīces (wearable devices), kas varbūt ir par dārgām Latvijas patērētājiem, taču iegūst aizvien lielāku popularitāti Āzijas valstīs un ASV.