Pieļauju, ka daudzi no aizbraukušajiem personīgi to nav sajutuši, tomēr ir reāli darbi. Pirmkārt, daudz aktīvāki kļuvuši kontakti ar aizbraukušo organizācijām. Otrkārt, un tas skar tieši Ekonomikas ministriju, pirmoreiz ir veikta darba tirgus ilgtermiņa attīstības analīze. Respektīvi, esam iezīmējuši perspektīvu, kāda būs darbaspēka vajadzība 2020., 2030.gada perspektīvā. Te jāuzsver, ka manis teiktais par nepieciešamību veicināt reemigrāciju balstās ne tikai morālās un emocionālās kategorijās - tā pamatā ir racionāls aprēķins. Proti, Latvijas ekonomikai jau tuvākajā laikā trūks kvalificēta darbaspēka, trūks to, kuri aizbraukuši.
Kā mēs šķirojam - «kvalificēts» un «nekvalificēts» darbaspēks?
Viena diezgan klasiska pazīme ir atalgojuma līmenis. Nekvalificētiem strādniekiem vidējo algu nemaksā. Pirmais, kas nāk prātā, runājot par kvalificētiem strādniekiem, ir, protams, IT speciālisti, bet kvalificēti speciālisti ir arī apstrādes rūpniecībā - nevis krāvēji, nevis cilvēki, kuri izdara dažas mehāniskas manipulācijas, bet, piemēram, labi metinātāji.
Jūs esat pārliecināts, ka aizbraukušie ir tieši kvalificēts darbaspēks?
Visi ne, bet liela daļa. Tāpēc jau ir tik būtiska manis pieminētā komunikācija - lai mēs labāk varētu saprast, kas ir šie cilvēki, ko viņi šobrīd dara, varbūt viņi ir apguvuši kādas jaunas profesijas, kas Latvijai nepieciešamas. Jāpiekrīt, ka līdzšinējās statistikas vākšanas metodes nespēj mums šādu priekšstatu dot.
Bet praktiski - iedomāsimies gurķu lasītāju kādā saimniecībā Īrijā. Kādas ir viņa perspektīvas Latvijā?
Varianti ir ļoti dažādi. Varbūt pirms tam viņš ir strādājis celtniecībā un bijis labs betonētājs. Un viņš mums ir vajadzīgs.
Tomēr Latvijā pat kvalificētam darbaspēkam vidējā alga ir 600 latu mēnesī, un aizbraukušie saka - viņi atgrieztos ar nosacījumu, ka var nopelnīt vismaz 800 latu. Šīs šķēres saglabājas...
Jāatzīst, ka tas spēlē izšķirošo lomu, tomēr jāsaprot arī, ka algas nevar kāds labais cara tētiņš voluntāri paaugstināt. Uzņēmējiem ir jāveido efektīvāks bizness, darba ņēmējiem ir jāpalielina sava produktivitāte. Protams, darbaspēka deficīts automātiski spiedīs algu kāpuma virzienā, tomēr būtu ļoti svarīgi izvairīties no burbuļa perioda situācijas, kad algu kāpums būtiski apsteidza produktivitātes kāpumu.
Šonedēļ KNAB nodeva prokuratūrai t. s. Latvenergo lietu. Kāda mācība ir gūta, kāda ir garantija, ka Latvenergo atkal netiek nozagti miljoni. Jūsu priekšgājējs postenī minējis, ka riska zona ir dažādas konsultācijas ap lieliem projektiem. Kā zināms, konsultanti nolīgti arī saistībā ar Latvenergo iesaisti Visaginas projektā...
Cik mani informējuši Ekonomikas ministrijas cilvēki, jau 2010. gadā, kad šī lieta kļuva publiska, kad sākās krimināllieta, Latvenergo ir veikta fundamentāla iekšējās drošības, iepirkumu sistēmas izvērtēšana. Iepirkumu kārtība ir pilnībā pārkārtota, centralizēta. Uzņēmums ir radījis īpašu darījumu uzraudzības (starptautiskajā terminoloģijā - compliance officer) speciālistu posteni. Citiem vārdiem sakot, uzņēmuma jaunā valde ir deklarējusi, ka šādai situācijai nevajadzētu atkārtoties. Negribētu piekrist par konsultāciju līgumu vērtēšanu - ja Latvija potenciāli iegulda Visaginas projektā miljardu, manuprāt, procents no šīs summas nav nekas ārkārtējs, lai pārliecinātos par šī ieguldījuma kvalitāti. Un tad ir jāaicina speciālisti «no malas», jo Latvenergo objektīvi nav daudz speciālistu atomenerģētikā...
Tad Latvenergo šobrīd var vai nevar nozagt desmit miljonus?
Jums nekad nevar būt garantijas, ka kādam nerodas vēlme nozagt, - svarīgi, lai būtu mehānismi, kas šo vēlmi atklāj un apstādina. Tādēļ arī es turpinu virzīt valsts kapitālsabiedrību pārvaldības reformu. Jo patiesībā situācija ir tāda: padomes vairs nav, ir viens ministrijas valsts sekretārs, valsts kapitāla daļu turētājs, kuram ir jāuzrauga milzīga koncerna darbība... Te ir nepieciešamas reformas, lai valsts varētu kompetenti kontrolēt uzņēmumu naudas plūsmas, noteikt dividenžu politiku utt.
Par Visaginu - kad Latvija sniegs Lietuvai konkrētu atbildi par līdzdalību projektā?
Mēs šādas atbildes visu laiku sniedzam, jo Latvenergo ir projekta vadības grupā, kas satiekas ik nedēļu. Respektīvi, mēs savu nostāju paužam regulāri. Šķiet, tas, par ko jūs jautājat, ir brīdis, kad Latvija paraksta koncesijas līgumu projekta sākšanā. Līdz tam vēl daudz darāmā.
Bet kas ir galvenās neskaidrības, kas liedz mums teikt galīgo «jā»?
Ir virkne jautājumu, par kuriem es negribētu publiski izteikties, bet, piemēram, ir jautājums par saražotās elektrības gala cenu, jautājums par kodolatbildību - mēs un igauņi uzskatām, ka mūsu atbildības līmenis nevar būt identisks tam, kādam būtu jābūt Lietuvas, valsts, kurā reaktors fiziski atrastos, līmenim.