Viņa vada Kuldīgas Amatieru teātri, ar viņas svētību tapusi bezpajumtnieku patversme Kabilē. Dace Priede divdesmit gadu savā novadā kalpojusi kā mācītāja. Viņa ir cilvēciska un tieša. Azartiska visurgājēja un visiem palīdzētāja, bet savā dzīvē izbridusi sāpju jūru, tāpēc saka - nākamajā dzīvē uz zemes vairs negribētu atgriezties.
Ir tikai bērni
Kas viņa ir - Dace Priede? Nereti esmu saņēmusi aizrādījumu - jūs par tiem pamestajiem dzīvniekiem, bet Latvijā ir tik daudz vientuļu vecīšu pansionātos un tik daudz bāreņu bērnunamos. Dacei Priedei šie pārmetumi nav adresējami. Viņa zina, kā ir, kad sāp, zina, kā ir, kad badā kuņģis kāpj pie ausīm, zina, kā ir zaudēt savu vēl nedzimušo bērnu, kā ir, pašai kārpoties nabadzībā un audzinot trīs savus bērnus, uzņemties rūpes par vēl diviem. Neteikšu - svešiem bērniem, jo Dace apgalvo: «Nav svešu, ir tikai bērni!» Līdzās savām trim jau pieaugušajām atvasēm Svenam, Žanetei un Ancei viņa palīdzējusi izaugt un pacelt galvu arī pieņemtajiem bērniem, tagad arī Arlitai Meisnerei, atraitnei, kurai ir 31 gads un pašai jau pieci bērni. Pa kuru laiku viņa visu paveic? Dace pašsaprotami skaidro: «Boss man piešķir papildus laiku. Viņš - Kristus - ir teicis: došu tev desmit talantus un - pamēģini tos norakt zemē!» Arī šajā spriedumā rakstniece ir sava ceļa gājēja. Par Bosu Dace sauc Visaugstāko un neuzskata to par familiaritāti. Viņas teiktais nepieļauj iebildes: «Tās ir manas privātās, neaizskaramās attiecības ar Dievu, kurš man devis daudz. Kad vēl nepiedzimis nomira viens no maniem bērniem, sāpes bija neizsakāmas, turklāt drīz pēc tam es paliku viena. Man nebija, pie kā vērsties, - vai nu 40 tabletes vai meklē citus risinājumus. Tā es 36 gadu vecumā nonācu pie Dieva. Mans pirmais skolotājs bija mācītājs Modris Plāte. Viņš grūtā brīdī padeva roku un izvilka no bedres. Palīdzēja arī mācītāja Dace Rubļevska. Pabeidzu evaņģēlistu kursus un kopš 1994. gada divdesmit gadu kalpoju, arī par mācītāja vietas izpildītāju Rudbāržos, Kabilē. Vadīju Dievkalpojumus, kristīju, mācīju un izvadīju cilvēkus, arī dzīves un sabiedrības norakstītos bomzīšus, jo Kristu ir teicis - neviens nav tik pazudis, lai viņu nevarētu piecelt. Gadiem ejot, iepazinos ar Zilā Krusta organizāciju, palīdzēju iekārtot bezpajumtnieku patversmi Kabilē.»
Viss vienā
Daces «bērns» ir arī Kuldīgas Amatieru teātris, kuru viņa vada no 1988. gada un klusībā cer, ka vadību pārņems vēl viens viņas rūpju bērns - Inese Afanasjeva, kura tagad studē režiju Rīgā. Teātrī Dace ir dramaturģe, režisore, kostīmu māksliniece, aktrise, friziere un grimētāja, bet katru rītu astoņos viņa sakopj apkārtni ap kultūras namu: «Tas gan naudas dēļ, gan tāpēc, ka nevaru ciest nesakārtotu vidi. Ziemā, sniegu tīrot, rokas sāp, bet vēl es varu.»
Pēc izglītības Dace Priede ir aktrise, mācījusies kopā ar Rūdolfu Plēpi, Jāni Makovski, Āriju Stūrnieci, Romanu Grabovski un citiem. Strādājusi Jaunatnes un vēlāk Operetes teātrī: «Tur dziedāja mans vīrs, iemīlējos savā princī, sadzima bērni, pārcēlāmies uz laukiem Rudbāržos un vēlāk uz kolhozu Uzvara. Man saimniecībā bija govis, teles, truši, cūkas (Dace sulīgi smej). Mans sapņu princis ir taisaulē, par viņu tikai labu. Kopš viņa aiziešanas citu nav izdevies satikt. Un kurš mani ņems ar pieciem bērniem? Jā, un lauvenes raksturiņu. Tagad man ir arī pieci mazbērni.»
Runājoties ar Daci jau trešo stundu, pamazām mulstu. Kā visu interesanto un aizraujošo ielikt īsā rakstā? Gribētos pavēstīt, piemēram, par viņas sapņu braucienu uz indiāņu rezervātu Amerikā. Nu, labi, par to interesenti var izlasīt rakstnieces triloģijā Mēnesstars pār jūru, Mēnesstars pār ezeru un Mēnesstars debesīs. Viņas grāmatas lielā mērā ir autobiogrāfiskas. Piemēram, romānā Saule špagas asmenī un Kamenes uz stīgām Dace lasītājam ir kā uz delnas! Savs vēstījums ir par to, kā internātpalīgskolā viņa bērniem mācīja spēlēt teātri.
Laimīgie gliemeži
Veselu stāstu varētu uzrakstīt par to, kā Dace iemīlējās vīngliemežos. Pirms pieciem gadiem gliemji bija iecerēti kā bizness. Saimnieka atvēlētā vietā netālā lauku saimniecībā Kumbri tika izveidots voljērs, tajā sāka dzīvot gliemeži. Un notiek, lūk, kas: «Vasaras vakars, kluss, var dzirdēt, kā zāle aug! Sametu voljērā nopļautās zāles kumšķus un pēkšņi dzirdu savādu skaņu (Dace atdarina tādu kā vieglu čāpstināšanu)! Laimīgie gliemeži gardu muti ņammā zāli! Kāds vairs bizness? Tagad viņi ir mani draugi. Vasarās abas ar māšuku Aiju atspērušās ravējam salātus, lai būtu ar ko šos barot. Ziemā esmu brīva, jo gliemeži salien zemē. Ēdusi viņus neesmu, vai tad draugus ēd?»
Tagad par Daces Priedes jaunāko grāmatu - Mums vienas asinis. Tev un man. Tie ir divpadsmit sirsnīgi, savā tiešumā aizkustinoši un smeldzīgi stāsti - cerību zaudējušu suņu un kaķu monologi. Dzīvnieki alkst tikai vienu - laba cilvēka silto tuvumu. Grāmatas varoņi ir prototipi dzīvniekiem, kurus Dace iepazinusi patversmēs, ārstējusi, auklējusi, mīļojusi un glāstījusi. Es vēlētu ikvienam nopirkt šo grāmatu un Ziemassvētku vakarā pie eglītes dzejolīša Reiz mežā dzima eglīte vietā izlasīt vienu no divpadsmit stāstiem. Ja bērniem būs asaras acīs, tās būs sudraba asaras, kas vēstīs - mazajās sirsniņās dzimst žēlsirdība!
Grāmata tapusi ļoti īsā laikā, tā rakstīta ar sirds asinīm un ir rakstnieces kluss veltījums nesen citos medību laukos aizgājušajam pašas baltajam Kaķim. Grāmata izdota 1000 eksemplāros un, iespējams, drīz kļūs par bibliogrāfisku retumu, bet šī darba radošā komanda - Dace Priede, māksliniece Guna Zandere, redaktore Mārīte Milzere, izdevēja Zanda Tarasova un maketētāja Laila Liepiņa - atteicās no honorāra, naudu par pārdoto grāmatu ziedojot Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmei Ulubele Līčos un Kuldīgas dzīvnieku patversmei Mīļās ķepiņas.
Ir labdarības laiks. Dace gan pārliecināta, ka nav īsti pareizi ziedot un ziedoties tikai reizi gadā, viņa saka - labdarībai jāziedo 24 stundas x 7, t. i., mums katru mirkli jābūt gataviem palīdzēt grūtdieņiem. Dace Priede Ziemassvētkos visiem cilvēkiem novēl: «Mieru zemei un dvēselei! Es iztikšu bez visa, tikai lai pasaulē valda miers!»