M.Krūmiņa vadītais uzņēmums MV Tara ražo lapkoku taras sagataves, kā blakus produktus - bezzaru dēļus apdarei un saunu būvei, kā arī kamīna malku, šķeldu un skaidas. Daļa produkcijas tiek eksportēta, daļa - pārdota blakusesošajai granulu rūpnīcai.
Prasīja 50 latu dienā
«Nevarēju iedomāties, ka mazpilsētā tagad tik daudzi ir bez darba, kaut gan, sākot rūpnīcas darbību, strādniekus pat nevarēju dabūt. Treknajos gados strādāt piekrita tikai par 50 latiem dienā,» stāsta uzņēmējs un pieļauj: ja krīze būtu atnākusi pirms gadiem pieciem, cilvēkiem būtu citāda attieksme un daudzi neaizbrauktu prom. «Toties tagad varu būt izvēlīgs un darbā pieņēmu puišus līdz 25 gadu vecumam, kas novērtē piedāvāto iespēju. Daudzi no viņiem ir finansiāls atbalsts arī tuviniekiem, tādēļ esmu priecīgs, ka varu kādam nodrošināt pastāvīgu darbu.»
Sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru Aizkrauklē M.Krūmiņš uz triju mēnešu pārbaudi darbā pieņēma desmit bezdarbnieku. Pasūtījumi sekmējās, un pēc trim mēnešiem gandrīz ar visiem tika noslēgts turpmākais darba līgums. Pēc pārbaudes laika divi tomēr neizturēja.
Darba dēļ pieciešams viss
Sastaptie puiši nav pārāk runīgi. Viens no viņiem - Artis Voicišs atzīst, ka nemaz nevēlas atcerēties divus bezcerīgos gadus, kas pavadīti, meklējot darbu.
«Esmu laimīgs, ka ir darbs, var pieciest gan lielo troksni, gan ziemā aukstumu. Man jau ir pieredze, strādājot pie guļbūvēm. Protams, jāievēro precizitāte, lai dēli nozāģētu taisni, visu laiku jāuzmana lentzāģis, lai neiznāktu kļūme,» skaidro Artis. Brāķdarus varot viegli atrast, jo uz katra gatavās produkcijas sūtījuma rakstīts, kas to izgatavojis.
M.Krūmiņš atzīst, ka apstākļi nav ideāli, bet prece jāsaražo tāda, lai pircējs būtu apmierināts. Saskaņā ar biznesa plānu uzņēmumam jau būtu jāstrādā ar peļņu, taču šobrīd svarīgākais ir izdzīvot. «Padoties nevēlos, lai arī stabilitāti apdraud paredzētie vēl lielākie nodokļi uzņēmējiem. Jāpaļaujas uz saviem spēkiem un prātu.»
Prāts likts lietā, jau domājot par produkcijas noietu. M.Krūmiņš skaidro, ka jebkurš ķieģelis vai automašīnas detaļa vispirms tiek nolikta uz paliktnīša, savukārt Eiropas direktīvas paredz, ka šie paliktņi jāizgatavo no koka vai papīra - materiāla, kas dabā sadalās un nepiesārņo vidi. Latvijas alksnis un apse tam lieti derot. Taču, nepaļaujoties tikai uz vecās Eiropas labumiem, pēdējā laikā MV Taras dēlīši ceļo arī uz Izraēlu, Indiju un pat Jemenu.
Strādājis arī Austrijā
M.Krūmiņš savulaik Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā izmācījies par meža inženieri. Smaga un noderīga dzīves skola viņam bijusi pirmā darbvieta Jēkabpils mežrūpniecības saimniecībā, kurā nācies vadīt pat 100 cilvēku lielu kolektīvu.
Latvijas pirmie brīvības gadi pavēruši iespēju praktizēt Austrijas mežos. «Vienmēr darbu esmu darījis, kā pienākas. Atceros, paši austrieši darba prieku aktīvi demonstrēja tikai meistara klātbūtnē.» Turienes zāģētavas saimnieks pat aicinājis M.Krūmiņu palikt un turpināt strādāt par labu samaksu, bet viņu vilinājis atgriezties mājās un sākt kaut ko pašam.
«Ceru, ka sliktāko esam pārdzīvojuši. Viens no ietekmīgākajiem biznesmeņiem ir teicis, ka bizness bez entuziasma nav nekas. Varu viņam piekrist - bez cerībām un prieka par to, ko dari, neko labu nevar gaidīt,» pārliecināts M.Krūmiņš. «Es nevaru atļauties noiet pa burbuli, jo man aug trīs bērni, un nevēlos, ka parādi kādreiz būtu jāmaksā viņiem.»
Ģimenes mājvietā Jēkabpilī ir arī viesnīca Daugavkrasti, kas šobrīd vairāk esot sāpju bērns, jo tūristi nebraucot. Tomēr atkal parādījies kāds cerību stariņš - arvien vairāk viesnīcas pakalpojumus izmanto ārzemju uzņēmēji, kas pamazām atgūst interesi par Latvijā notiekošo.