Būtiski jau iesākumā norādīt, ka jēdziens «neomarksisti» te netiek lietots kā nievājošs. Neomarksisti mūsdienās Rietumos ir visnotaļ interesanta un daudzšķautņaina, pietiekami aktīva intelektuāļu grupa, kuras viedokļiem var nepiekrist, bet tie nav nekas «aizvēsturisks». Tātad dažu personāžu Latvijas politikā (lielākoties to, kuri nav pie varas, bet uz to pretendē) domāšanas veida salīdzināšana ar neomarksistiem raksturīgo nav uztverama kā izsmejoša.
Šomēnes The Chronicle of Higher Education veltīja plašu publikāciju amerikāņu ģeogrāfam, neomarksistu saimei piederošajam Deividam Hārvijam. Pārmetumi Hārvijam formulēti apmēram tā: jūsu veiktā kapitālisma kritiskā analīze ir patiešām laba, bet ko jūs ierosināt? Savukārt Hārvija atbildes skan apmēram tā: vispirms ir jāmainās cilvēku domāšanas veidam, tad... Zināmā mērā tas atgādina dažus Latvijas politiķus, piemēram, Sudrabu, kuri diagnozi nosaka gluži korekti, savukārt risinājuma daļā norāda uz nepieciešamību «katram sākt ar sevi», «mainīt uztveri», «sākt no baltas lapas» utt.
No vienas puses, it kā pareizi - ja nemainās cilvēku attieksme pret valsti, savu individuālo atbildību, patēriņa samērīgumu utt., pat jēdzīgi priekšlikumi var palikt vēlamības izteiksmē. No otras puses, «domāšanas veida maiņa» ir kaut kas izplūdis - kā tā tiek fiksēta, vai un kā to var veicināt, kādā laika nogrieznī aicinājuma izteicēji uzskata, ka tam jānotiek, un kad tomēr jāsecina, ka jāmet miers? Un, tā kā atbildes uz šādiem jautājumiem korekti nav formulējamas, neomarksisti iesprūst tādā kā «visu vai neko!» situācijā. Praksē tas nozīmē, ka viņi var funkcionēt kā kopējo idejisko vidi atsvaidzinoši eksperti vai sociālo kustību līderi, savukārt t. s. reālpolitikā viņiem nesokas un patiesībā viņi labprāt no tās distancējas. Ja nu publika viņus tomēr spiež bilst ko konkrētu, viņi nereti mēģina izlīdzēties ar kādiem globāliem risinājumiem (piemēram, nodoklis par visām finanšu transakcijām), jo ieslīgt detaļās un niansēs, kamēr sabiedrība nav «pilnīgi mainījusi domāšanas veidu», liekas sīki un nevajadzīgi.
Tā patiesi ir problēma mūsdienu neomarksistiem (pat ja daudzi no viņiem sevi tā nebūt nesauc...). Pasakot, ka «viss ir nepareizi», tiek pateikts, ka attiecīgi «viss ir jāmaina» (sk., piemēram, Sudrabas pēdējās publiskās izpausmes par skolotāju atalgojumu), un tālāk ir pauze. Ieteikums būtu tomēr «visa» vietā izvēlēties vienu divus virzienus. Nevērtējot (jo to ietekmētu autora subjektīvais skatījums) te kā piemēru var minēt plašo franču kreiso saimi. Vieni paliek «olgalvju» - Sistēmas kritiķu - pozīcijās, citi mēģinājuši dažādos periodos savu politiku īstenot kaut atsevišķās nozarēs (ārlietas, rūpniecības politika u. c.). Te mūsu neomarksisti teiks, ka viņi nevēlas strādāt kopā ar korumpētās elites pārstāvjiem, jo pēdējie kavēs labo nodomu īstenošanu. Nujā, bet kādas ir alternatīvas? Cerēt, ka kaut kad Latvijā nebūs nepieciešams veidot koalīciju? Tāda iespēja diez vai būs.