Teiciens «vēsture atkārtojas» (un tā atvasinājumi), protams, ir izcili banāls, tomēr kurš teica, ka kaut kas banāls nevar būt patiess? Nesen gadījās pārlasīt intervijas ar vienu no interesantākajiem franču domātājiem Raimonu Āronu, un viņa atmiņas par Eiropas vēstures posmu dažus gadus pirms un pēc Otrā pasaules kara nepatīkami atbalsojas šodien. Kā Eiropa centās nekaitināt Hitleru, lai izvairītos no kara (un ar ko tas beidzās). Kā padomju ietekmes zonā nonākušajās Austrumeiropas valstīs sovetizācija notika pakāpeniski - vēl dažus gadus pēc kara, piemēram, Čehijā un Ungārijā bija relatīvi brīvas vēlēšanas (un ar ko tas beidzās). Piedevām Ārona 1948. gadā dotā definīcija Rietumu - PSRS attiecībām aukstā kara sākumposmā: «Karš ir maz ticams, miers - neiespējams.» Tas viss kaut ko atgādina, vai ne?
Tomēr paralēles var atrast arī laikā un telpā tuvākā vēsturē. Kādā nedēļas nogalē nejauši satiktu paziņu, kura tuvi radinieki kandidē uz Saeimu tādas partijas listē, kuras līdzšinējā darbība un uzskati it kā konkrētajiem cilvēkiem ir sveši un nepieņemami. Ironiskās piezīmes tika aprautas ar tēzi, ka tam visam nav nekāda sakara ar ideoloģiju, toties ir saistīta ar ieņemamiem amatiem partijas kontrolētās struktūrās. Cilvēki vienkārši grib saglabāt pašreizējo darbu. No manas puses sekoja jautājums, ar ko tad šāda loģika atšķiras no okupācijas gadiem, kad ļaudis bieži stājās PSKP nevis savas komunistiskās pārliecības dēļ, bet tādēļ, ka tā bija ērtāk. Sarunas biedrs aizsvilās par šādu salīdzinājumu un spēra laukā skaidrojumu, kas pirmajā brīdī likās neloģisks, - redz', tolaik vispār bijusi tikai viena partija (cik sapratu domu, tad tolaik dalījums «kas ir kas?» bijis skaidrāks). Dzirdēto attaisnojumu vēlāk pārdomājot, nācās secināt, ka tas tikai jo krāšņāk apliecina, ka nekas nav mainījies, - palielinājušās tikai konjunktūrisma iespējas. Jo šodien patiesi vienam «reāli» domājošam cilvēkam būt «elastīgam» ir vieglāk - partiju, kurām dažādos laika posmos pieslieties, lai saglabātu ienākumus, kļuvis vairāk. Ja PSRS laikos šādam konjunktūrismam bija vismaz kaut kāds attaisnojums slēgto robežu formā, tad šodien tāda nav - negribi pārkāpt principus, ir iespēja (smaga, grūta, bet tomēr ir) doties kaut uz laiku prom. Nē, šādas alternatīvas netiek apskatītas.
«Stāsts» jau nav par konkrētajiem personāžiem. Mēs bieži nododamies drūmām pārdomām Latvijas nākotnes kontekstā - tiek piesaukts mūžam agresīvais kaimiņš austrumos, vienaldzīgi sabiedrotie Rietumos, cittautieši ar apšaubāmu lojalitāti pret šo valsti utt. Tiek šūpotas galvas par Latvijas mūžseno atrašanos starp dzirnakmeņiem, par arvien šai zemei nelabvēlīgo vēsturi. Savukārt ļoti reti mēs domājam paši par savu vietu vēsturē, par to, cik lielā mērā mūsu pašu uzvedības nemainīgums - pielāgošanās, attaisnojumu tai atrašana - noved (var novest) pie vēstures atkārtošanās.