Ņemot vērā Eiropas Savienības nostādnes un attiecīgi arī Latvijas saistības, būsim politiski korekti formulējumā - regulējums ir nevis «pret» ārzemniekiem, bet tas ir «par» to, lai nacionālie resursi, kas ģenerē darbvietas un naudu, paliktu vietējo ražotāju īpašumā.
Lai tā būtu. Turpināšu: ja kontekstu vietējo ražotāju atbalstīšanai saprotu, tad kāpēc parādījās šis ierobežojums «ne vairāk par 2000 hektāriem»?
Es tomēr gribētu atkāpi. Jaunais regulējums ir divarpus gadu darba rezultāts, turklāt pamatīgi iepazīstoties ar citu valstu, jo īpaši Francijas, pieredzi. Jūsu pieminētais apmēra ierobežojums ir vērsts uz to, lai kaut daļēji ierobežotu dažādu fondu patvaļu, izpērkot desmitiem tūkstošus hektāru. Un jāatzīst, ka konkrētais ierobežojums uz citu jauninājumu fona nav nemaz tas būtiskākais, tikai tas ir ērts dažādiem strīdiem un diskusijām. Redzat, pirms iesniedzu šo priekšlikumu, es kā jurists ilgi domāju, jo Satversme Latvijā pilnīgi skaidri nosaka ikvienam tiesības uz privāto īpašumu, brīvi rīkoties ar to. Līdz ar to bija jāsaprot, cik tālu ar ierobežojumiem vispār var iet, lai vai nu Eiropas Komisija, vai mūsu pašu Satversmes tiesa tos neatceltu, vienlaicīgi sagraujot arī visu pārējo mūsu darbu.
Tātad mans apsvērums bija tāds, kāds šobrīd ir maksimālais apmērs Latvijā ražojošajām saimniecībām.
Vai tad Latvijā nav lielāku?
Ir arī 5000-6000 hektāru, tomēr to ir ļoti maz - mēs varam runāt par desmit, padsmit saimniecībām. Tomēr pārējās - apmēram 86 tūkstoši saimniecību - ir zem šiem 2000 hektāriem. Turklāt, lai noņemtu Satversmes tiesas risku, šiem dažiem lielajiem ir tiesības izpirkt nomātās zemes. Īsi sakot, ja noliek svaru kausos izteiktā mazākuma un izteiktā vairākuma intereses, ierobežojumi ir samērīgi.
Svarīgi arī norādīt, ka tiesības uz privāto īpašumu nav vienīgās Satversmē minētās tiesības vai mērķi. Ir arī citi, kuru sasniegšanai ierobežojumi ir atļauti, ja tie panāk labumu sabiedrībai, piemēram, novērš lauku iztukšošanos. Jo iedomāsimies situāciju, kad šādu ierobežojumu nav, kāds fonds uzpērk zemi un kļūst par gandrīz vai vienīgo zemes īpašnieku, teiksim, Alūksnes novadā.
Kāpēc tik apokaliptiskas noskaņas?
Nu, vienam no fondiem jau ir 107 tūkstoši hektāru (t. sk. meži), otram, tiesa, sadalīti uzņēmumos, tā pakete jau mērāma uz 150 tūkstošiem... Atgādināšu izteicienu: pērciet zemi, jo to vairs neražo. Šis resurss ir ierobežots, arī Latvijā.
Savukārt lai saglabātu skolu tīklu, lai vispār būtu jēga runāt par ieguldījumiem ceļu u. c. infrastruktūrā, laukos ir jābūt cilvēkiem, kas tur strādā. Nevis tā, ka zeme pieder cilvēkiem, kuri Latvijā nemaz nedzīvo un kurus attiecīgi neinteresē vietējās vides uzturēšana un attīstīšana.
Stop. Kāpēc mēs pieņemam a apriori, ka šie ārzemnieki ir tādi «sliktie zēni»? Viņi taču arī var radīt darbvietas savos, labi, nepatīkami lielajos īpašumos Latvijā.
Protams, ir scenārijs, ka, piemēram, dānis pārdod savu zemi Dānijā, saņem lielu naudu, tad nopērk šeit īpašumu (zemes cenas atšķirība var sasniegt pat desmit reizes), dzīvo un strādā. Traģiskāks scenārijs ir dažādi pensiju fondi un tiem līdzīgi investori, kuru attieksme objektīvi ir citāda. Atvainojiet, bet man neliekas korekts dažkārt dzirdētais viedoklis, ka, lūk, skandināvi, piemēram, mežus apsaimniekot māk labāk. Mēs arī mākam, tikai jāatceras, ka deviņdesmito gadu sākumā mēs sākām no nulles. Kādas bija likmes kredītiem Latvijā un Skandināvijā? Finanšu pieejamība - nesalīdzināma, attiecīgi nesalīdzināmas starta pozīcijas, kas gadu laikā ir radījušas mītu, ka ārzemnieki māk labāk.
Ja runājam par ekonomisko pusi... Paskatāmies uz Franciju, kas apzināti uztur, nosacīti sakot, ģimenes saimniecību modeli, apzinoties, ka tas varbūt nav tik efektīvs kā industriālās saimniecības. Kāpēc viņi tā dara? Tāpēc, ka tas ir veids, kā cilvēkam iedot makšķeri, ļaut nopelnīt, kas savukārt ir efektīvāka forma nekā pabalsti. Plus - ja zemi apsaimnieko vietējie, tā nauda paliek vietējos veikalos utt., nevis tiek izvesta.
Pieņemsim, ka šī argumentācija ir pamatota. Ja ņem vērā mūsu izkoptās spējas atrast jebkurā regulējumā «caurumus», kāpēc jums liekas, ka jaunie ierobežojumi netiks apieti?
Ar to, piemēram, saskārusies Ungārija, kur ierobežojumi ir vēl stingrāki, bet realitāte atšķiras no deklarētā... Tāpēc jau es nesaku, ka aizliegumi un ierobežojumi visu atrisinās. Līdz ar to pirms divarpus gadiem mēs sākām būvēt veselu sistēmu ar dažādu instrumentu klāstu. Piemēram, problēma jau nav tikai tā, ka ārzemnieki izpērk - problēma ir tā, ka vietējie paši pārdod. Jo nav naudas. Arī cilvēki, kuri ir uzņēmīgi un grib strādāt, saskaras ar finanšu resursu problēmu. Līdz ar to mēs patiesībā sākām no šī «gala», pēc desmit gadu pārtraukuma «palaižot» zemes iegādes kreditēšanas programmu. Pirmie 10 miljoni latu aizgāja rūkdami! Tagad iedeva nākamo paketi - 10 miljonus eiro - un, cik saprotu, būs arī trešā. Šajā pašā sistēmā ietilpst augstāka nekustamā īpašuma nodokļa likme zemei, ja tu to nekop. Ir speciāli noteiktas atšķirības nodokļos, kas atkarīgas no tā, kam tu savu zemi pārdod - spekulantam vai ražotājam. Un tā tālāk. Tās ir varbūt šķietami mazas, motivējošas lietas, kas izkārtojas pakāpeniski sistēmā un savelk apli ap problēmu arvien ciešāku. Es lielas cerības arī lieku uz valsts zemes fondu, kas sāks darboties nākamā gada vasarā - Francijā šāda institūcija sevi ir lieliski parādījusi. Īsi sakot, ir jāizveido sistēma, ja vēlaties, tīkls, kā Francijā, kur formāli viss šajā jomā ir ļoti liberāli un atvērti, bet patiesībā viņi labi izfiltrē potenciālos pircējus.
Vienīgā nianse, ka franči šo sistēmu izveidojuši ilgākā laikā.
Protams. Ne jau dažos gados. Turklāt viņi vispirms izveidoja savu nacionālo resursu aizsardzības sistēmu un tikai tad sāka stāties dažādās organizācijās un pievienoties dažādiem līgumiem. Mums sanācis otrādi, līdz ar to situācija ir sarežģītāka.
Ja būtu jāvērtē procentos, kādā apmērā iecerētā sistēma, tīkls, Latvijā ir izveidota?
Apmēram par 60 procentiem.