Katastrofu kapitālisma uznāciens. Tajā ir pausti fakti, ko daudzi krīzes laikos ir izbaudījuši uz savas ādas, - nekontrolēta tirgus ekonomika var būt patvaļīga un netaisna (pat Vorens Bafets nupat uzstāja, lai viņam un citiem ASV superbagātajiem prasa lielākus nodokļus). Savdabīgais šajā grāmatā ir tas, ka Kleina izmanto metaforu no psihiatrijas lauka - «dziedniecību» caur šoku. Kleina ir iepazinusi divu psihiatru darbību XX gadsimta 50.-60. gados, kuri izmantoja elektrošoku un psihotropās vielas, lai pacientu «pārlādētu». Tas ir, iztukšotu un piepildītu ar vajadzīgo saturu. Bijušajiem padomju pilsoņiem ir labi saprotama šī cilvēka radikālas pārveidošanas metode, ko lieliski ilustrē viens no Kleinas trāpīgi izvēlētajiem epigrāfiem: «Mēs jūs izspiedīsim tukšus, un tad mēs jūs piepildīsim ar sevi.» (Džordžs Orvels, 1984.)
Kapitālisms bez demokrātijas
Kleinas tēze ir, ka «katastrofu kapitālisti savā nespējā atšķirt destrukciju un radīšanu, ievainošanu un dziedēšanu ir tādi paši [kā minētie psihiatri]». Par katastrofu kapitālistiem viņa sauc korporācijas un politiķus, kas izmanto nelaimju šokētas un paralizētas sabiedrības, lai ieviestu sev vēlamās tirgus reformas, respektīvi, nopelnītu (karikatūra tam ir mūsu politiķis Oskars Kastēns, kas Irākas invāzijas priekšvakarā latviešu dalību operācijā pamatoja ar iespējām, kas pēc tam sekos latviešu būvniekiem, atjaunojot sagrauto). Šoka doktrīnu piemēri ir Krievija, Čīle, Indonēzija, Ķīna un citas valstis, kuras ir pierādījušas, ka kapitālisms vienā vai otrā formā var eksistēt bez demokrātijas. Kleina citē kādu Ķīnas ekspertu Tjaņaņmeņas slaktiņa sakarā: «Ar 1989. gada slaktiņu tautai kopumā bija pateikts - mēs neapturēsim ekonomiskās reformas; mēs galu galā apstādināsim politiskās.»
Kleina neapgalvo, ka visas tirgus sistēmu formas ir vardarbīgas: «Ir iespējams iegūt uz tirgu orientētu ekonomiku, kas neprasa tādu brutalitāti un nebalstās tādā ideoloģiskajā pūrismā.» Viņas uzbrukums ir orientēts uz ekonomistu Miltonu Frīdmenu un viņa tā dēvēto Čikāgas skolu, kas ar valsts neiegrožota tirgus aizstāvību ir ietekmīga ASV iekšpolitikā un ārpolitikā. (Grāmatas anotācijā Čikāgas skola ir neprecīzi saistīta ar neokonservatīvismu, kura ideoloģiskais eksponents bija filozofs Leo Štrauss. Viņu, līdzīgi kā tagad Frīdmenu neoliberāļu sakarā, nesen vainoja visos amerikāņu neokonservatīvo grēkos.)
Kleina raksta, ka «Čikāgas skolas kapitālisma atzaram patiesi ir kas kopīgs ar citām bīstamām ideoloģijām; to pazīšanās zīme - tieksme pēc nesasniedzamas sterilitātes, pēc kailuma, kurā būvēt sabiedrības jaunveidojuma modeļus». Instinkts ne vienmēr ir pareizs orientieris, taču, kad pirms dažiem gadiem pat analītiskie komentētāji ar entuziasmu rakstīja par brīvo tirgu, manī atgriezās sajūta, kas bija, klausoties politinformācijas nodarbības padomju skolā, - viņi nerunā saskaņā ar realitāti, bet ideoloģiju. Mana vēstures skolotāja, izbijusi komuniste, klases priekšā apraudājās, kad uzzināja, ko tik visu sastrādājis padomju režīms. Diez vai ko tādu varēs tuvākajā laikā gaidīt no tirgus fundamentālistiem, - viņi drīzāk, līdzīgi kā «Čikāgas zēni», uzsvērtu, ka problēma nav meklējama viņu teorijā, bet gan tajā, ka teorija netika ieviesta praksē ar pienācīgu stingrību.
Fundamentāls fundamentālisms
Kleina neoliberālo ekonomisko fundamentālismu saista ar politisko Vašingtonu un raksta, ka tā vienmēr uzlūkojusi demokrātisku sociālismu par lielāku biedu nekā totalitāru komunismu, kas bija izdevīgs pretinieks. Ar tādu loģiku amerikāņi, viņasprāt, arī palīdzēja gāzt kreiso Čīles Aljendes valdību 1973. gadā, ko ilustrē Henrija Kisindžera rakstītais: «Čīlei kā sekmīgas vēlētas marksistu valdības paraugam neapšaubāmi būs iespaids - un pat precedenta vērtība - citās pasaules daļās, īpaši Itālijā.» Taču, piemēram, Latvijā totālās privatizācijas doktrīna valda kā vienā, tā otrā ierakumu pusē - gan Starptautiskā Valūtas fonda lojālistu, gan vietējo oligarhu loģikā. Atmaskojot tirgus fundamentālistus, Kleina slavē Latīņamerikas jaunos kreisos līderus. Viņa raksta, ka «par spīti pārmērīgajam personības kultam, kas izaudzis ap Čavesu un viņa centieniem centralizēt varu valsts līmenī, progresīvās kustības Venecuēlā ir ļoti decentralizētas, kur vara sniedzas no pamata un kopienas līmeņa caur tūkstošiem rajonu padomju un kooperatīvu». Sarunā ar kādu emigrējušu venecuēlieti, kura ģimene joprojām dzīvo Venecuēlā, uzzināju, ko šādas padomes bieži nozīmē, - bijušo nabagu, tagad ietekmīgu, bet neizglītotu un nekompetentu Čavesa piekritēju patvaļu, iedzīvošanos mantībā un korupciju.
Lasot Šoka doktrīnu, jāpatur prātā, ka tās autore ir pazīstama antiglobāliste. Šī Kanādas ebrejiete ir atvase vairākām sociālās vienlīdzības cīnītāju paaudzēm, kas vīlušās kā kapitālismā, tā komunismā. Viņai ir iedzimta nepatika pret mēra sajūtu zaudējušām un dominējošām sistēmām, kāds pašlaik ir kapitālisms. Ir viegli aizsvilties protesta garā, lasot Kleinas darbu. Taču situācija ir depresīva: «Neoliberālās ēras netīrais noslēpums ir tas, ka šīs idejas nav piedzīvojušas sakāvi kādā uzskatu sadursmē, un tās nav noraidījuši vēlētāji. Nozīmīgos politiskos apstākļos tās ar šoku tikušas aizmēztas malā. Tur, kur pretestība bijusi niknāka, tās sagrautas ar cita veida vardarbību.»