Trešo krīzes budžetu veidojot un publiski to kaismīgi apspriežot, varētu iedomāties: krīze no apziņas būs aizslaucījusi pārliecību, ka nauda atrisina visu. Beidzoties treknajiem gadiem, kad nauda pārplūdināja Latviju, lielākās vai mazākās tērcītēs aiztekot pat līdz tālākajiem Latvijas nostūriem, attapāmies pie sasistas siles gan individuālā, gan sabiedrības līmenī, jo nauda nebija līdzējusi sakārtot saimniecību ne visiem kopā, ne katram atsevišķi. Aina pēc plūdiem pavērās visai nelāga. Tā bija laba iespēja mācīties, un varbūt daudzi to arī izmantoja, taču ne visi.
Par naudu, tās daudzumu un spēju atrisināt visas problēmas liek aizdomāties budžeta apspriešanas gaitā piesauktā atalgojuma saistīšana ar tiesnešu neatkarību un citu tā saukto neatkarīgo iestāžu darbinieku motivāciju. Tikko kā Diena rakstīja par darbinieku rotāciju ministrijās un augstāko ierēdņu gaušanos par «motivējošu finanšu instrumentu trūkumu». Arī no amata aizejošā valsts civildienesta augstākā pārraudze Gunta Veismane atzinusi, ka algas samazinājums ierēdņiem vidēji par 30% ir viens no demotivējošiem faktoriem. «Samazinoties algai un visiem motivācijas faktoriem, viskvalificētākie ātri vien mēģināja atrast darbu Eiropas institūcijās. Palika tie, kas bija pašmotivēti strādāt šai valstij,» tā par valsts pārvaldi saka G. Veismane.
Nemoderni un sociālistiski izklausās teiciens, ka nauda neatrisina visu. Taču tā tiešām neatrisina. Palūkosimies kaut vai lielas naudas virzienā tepat pāri jūrai uz Zviedriju vai milzīgās naudas virzienā uz ASV. Bankās un finanšu tirgos strādājošajiem būtu grēks sūdzēties par mazu atalgojumu gan pirmskrīzes, gan krīzes laikā, tomēr «motivējošais» atalgojums nekavēja iebraukt tik dziļās auzās, ka ārā no tām var izvilkt vien ar «nemotivēto» nodokļu maksātāju palīdzību.
Tepat Latvijā treknajos gados atalgojums kāpa gan valsts pārvaldē strādājošajiem, gan tiesnešiem (ko spilgti apliecina kaut vai tiesnešu apjomīgās privātās kredītsaistības), bet vai tas pasargāja mūs no korupcijas skandāliem un «ķēķa» tiesāšanas? Vai aizdomās par korupciju turētajai bijušajai Latvenergo vadībai tiešām bija «nemotivējošs» atalgojums? Vai vispār ir tāda zināma un konkrēta atalgojuma robeža, aiz kuras motivācijas ir pietiekami un neatkarības arī gana?
Visticamāk, cilvēka godaprāts un neatkarība nav tieši saistīti ar atalgojuma lielumu. Un tieši tā iemesla dēļ, ka apetīte ir nepiesātināma un tūkstošiem patīk vairot tūkstošus, bet miljoniem - miljonus. Neatkarība un motivācija ir morālas, nevis materiālas kategorijas, un kā tādas tās arī būtu jāveicina, piemēru sabiedrībai rādot gan augstākajiem ierēdņiem, gan sabiedriskās domas līderiem.