«Gatavojot programmu Lielajai Piektdienai, man bija sajūta, ka dvēsele prasīties prasās pēc miera, pēc klusuma. To esmu sajutis no klausītājiem, kuri ienāk dievnamā. Mūziķis nevar nejust, vai viņā klausās, vai notiek dvēseliska saplūšana vienā noskaņā. Es to jūtu ļoti sakāpināti. Ideāli, ja vairs nav koncertanta, autora, komponista, publikas, vides, bet mēs visi satiekamies kādā ļoti būtiskā punktā. Tā noteikti ir ļoti piepildīta sajūta. Negribas kliegt, gribas noturēt tādu mieru, nebeidzamības sajūtu - piepildītā miera brīdi. Viss ir piepildīts,» - tā Sigvards Kļava.
Tomēr «viss ir piepildīts» bija Kristus pēdējie vārdi pie krusta.
Katrā vārdā un arī intonācijā, kā to pateikt, slēpjas milzīga jauda. Mūzika spēj radīt brīnumu, tieši caur abstrakciju šo skaidrojumu iedot patiesāku.
Šopavasar - tas ir kā vienmēr, jau 22 gadus gatavojot koncertus ciešanu laikā?
Man šķiet, ka šoreiz visi gaida, kad beidzot beigsies ziema. Ir gana depresīvo sajūtu, es arī esmu piekusis no tā, ka nenāk pavasaris, un ir apnicis šis piekusums. Man gribas kaut uz mazu brīdi iekļauties citā plauktā. Tas noteikti ir miers, klusums. Tas, kā visvairāk trūkst. Katra programma top tad, kad tā ir aktuāla. Zinu, ka nākamgad Lielajā Piektdienā atskaņosim Baha Jāņa pasiju, un visā ciešanu laikā plānojam katru nedēļu atskaņot pa vienai Baha pasijai - katru ar citu slavenu baroka orķestri un diriģentu. Tas būs rituāls, viens no Rīgas - 2014. gada muzikālajām aktivitātēm.
Kāpēc tieši šie trīs: Arvo Perts, Gija Kančeli un Pēteris Vasks?
Šie trīs vīri ir samagnetizējušies uz ļoti kopīgu domu. Ritums, kādu es vēlos šajā koncertā, šis miers, ir par labu tieši šai izvēlei. Es noteikti vēlējos šajā vakarā Trejādības zīmi, arī autoros. Ar Kančeli rokrakstu es arī vēlējos ienest arī pilnīgi neaizsargāto, kailo, vientuļo emociju, kas tik bieži mūsos prevalē pār visu citu. Tāpēc blakus emociju okeānam ir šis ļoti vientuļais sauciens, kā ļoti šaura strīpa. Tāpēc bija nepieciešamība pēc ļoti individuālas stīgas - lielā baznīcā dziedāt un spēlēt vienam vai diviem cilvēkiem. Tāpēc iekļāvu Kančeli skaņdarbu, kuru viņš sarakstījis tikai diviem altiem - dziedātājai Ievai Paršai un altistei Lienei Kļavai.
Duets solo - tas ir ļoti ekstrēmi, īpaši tik majestātiskā katedrālē!
Es paredzu, ka tas būs ļoti skaisti, jo Doma akustika liek rēķināties ar savu telpu. Ne tikai ar akustisko, bet arī ar garīgo telpu, jo Doma baznīcā ļoti daudz kā būtiska ir noticis. Šis strāvojums bieži vien parādās neprognozējamos mirkļos. Koncertos var uztaustīt un sajust to, kas neparādās citos dievnamos. Esmu pats pie sevis ievērojis, ka mūzikas profesionāļi koncertā nevis klausās un bauda, bet analizē. Man liekas, ka šajā ziņā mēs ar tevi esam apdalīti. Bet liela daļa mūzikas mīļotāju sabiedrības no tā ir brīva un gūst piepildījumu. Laimīgākais koncerts un brīdis ir tad, ja pilnīgi visi - gan analizētāji, gan baudītāji, gan skeptiķi, gan fani - ir vienlīdz piepildīti un pārņemti ar priekšnesumu.
Vai sakrālās mūzikas komponistiem un izpildītājiem pašiem jābūt kristiešiem?
Katram mūziķim būs sava teorija, kā nonākt līdz pārdzīvojumam un brīvībai savās domās un interpretācijā. Viens ir, ko māca studentiem, kas ir jāuzzina, kādai jābūt informatīvajai bagāžai. Katram veiksmīgam izpildījumam ir savs stāsts. Nevis pareizs vai nepareizs, bet tikai tev, vienīgajam raksturīgs stāsts jeb metode, kā nonāk līdz rezultātam. Ir diriģenti režisori, kuri visu izdomā, interesanti strādā mēģinājumos un visu šo dramaturģisko būvi koncertā pasniedz kā pabeigtu, izsāpētu un izskaidrotu. Otri pilnīgi debili un tizli strādā, nemāk neko argumentēt un bieži vien ir ļoti neapmierināti ar sevi. Un tad koncertā notiek īpašais brīdis. Es diezgan lielu telpu atstāju pirmreizīgai, neizdomātai sajūtai. Cenšos radīt tieši tajā brīdī, sajūtot cilvēkus, ar kuriem dodos muzikālajā ceļojumā. Tāpēc man ir ļoti svarīgi izveidot šī ceļa bildi, atmosfēru, lai visiem ir skaidrs, kāds ir galamērķis - vai tas ir priecīgs salūts vai šausmas? Kad tas ir skaidrs, ir fantastisks azarts doties kopā un fantazēt. Tā ir katra cilvēka taka - uz baznīcu vai olu ripināšanu. Kad jāatbild bērnam, iesim šūpoties vai iesim pie Dieviņa, tev vispirms jāatbild pašam sev. Nav sajūtas, ka cilvēki būtu apmaldījušies. Tikai salīdzinot ar starptautisko klausītāju auditoriju, var saprast, cik esam talantīga tauta.
Koncerts