Protams, ka ļoti daudzos virzienos man ir savs viedoklis, un es arī to necenšos slēpt, lai tomēr izraisītu domu apmaiņu un atrastu optimālāko. Vācot informāciju, cenšos saprast tās kopsakarības. Ja tās iznāk savādākas, tad es arī tā saku. Piemēram, kas mani drusku pārsteidz - ir par latviešu valodu. Mēs vārdos ļoti cītīgi to aizstāvam. Bet kādā manas vizītes Igaunijā laikā man pienāca latviešu jauneklis, kurš apprecējis igaunieti. Igauniete viņam sarūpējusi visus materiālus, lai puisis viegli apgūtu igauņu valodu. Bet viņam nav iespēju sarūpēt materiālus, lai sieva varētu ātri apgūt latviešu valodu. Es tagad aizgāju te uz grāmatnīcu pretim vecajam universālveikalam paskatīties, kā tad tur īsti ir. To vajag redzēt, cik daudz izziņas materiāla ir par latviešu valodu, cik - par visām pārējām valodām. Un tā būtībā ir attieksme pret mūsu valodu - nevis zinātniskie raksti vai aktīvās runas, bet reālā attieksme. Tur jau ir tā atbilde, ka reālajā dzīvē mēs nedarām neko tādu, kas būtu jādara. Teiksim, ko mazākumtautību konsultatīvajā padomē visu laiku uzsver - ka latviešu valodas programma ir, maigi sakot, novecojusi mazākumtautību skolām. Tas ir visos līmeņos. Būtībā mēs visur cenšamies veidot tādu miglas aizsegu. Es skatos tomēr no praktiskās puses.
Vai uzskatāt, ka reemigrācijas plāns arī daļēji ir miglas aizsegs, vai pareizi jūs saprotu?
Tiekoties, runājot ar cilvēkiem konkrēti, ir skaidrs, ka jaunajās mītnes zemēs šis te sociālā atbalsta līmenis ir tik augsts, ka nav nekādu cerību uz viņu drīzu atgriešanos. Viņiem būtībā ir tie jautājumi, kas uztrauc ilgākā laikā, - tā pati valoda, bērni sākuši iet skolā, cits vispār vairs nezina latviešu valodu. Tur jau ir tā bāze, kur jāstrādā. Faktiski, kamēr nav iespējas šeit augt, ieņemt labi atalgotu amatu, viņi nav spējīgi tehniski atgriezties. Es tā uz to raugos.
Runājot, ka cilvēki atgriezīsies, kad viņiem būs labi atalgotas darbvietas. Šeit jautājums - kā jūs vērtējat, kā mums iet ar savulaik skaļi apspriesto industrializācijas politiku, ko ekonomikas ministrs piesaka un piesaka vēlreiz?
Domāju, ka arvien neesam izkāpuši no politikām. Var strīdēties par to 2030 un 2020 politiku, tomēr Ekonomikas ministrijas uzdevums ir izstrādāt rīcības plānus. Ja paņem no vispārīgas ekonomikas grāmatas virsrakstu un pieliek divus EK direktīvas ciparus, un ja to sauc par mūsu stratēģisko plānu - tas varbūt ir plāns, bet nedod to bāzi, lai kāds te labāk strādātu, lai brauktu atpakaļ. Arī - kas notiek pēdējā laikā: ir problēmas, kur mums ir jāmeklē konkrēti risinājumi, tajā pašā enerģētikā. Vieglāk ir strīdēties vēl gadus uz priekšu, neskatoties uz to, kas notiek tagad. Tas mani satrauc visvairāk. Pirmajā septembrī, kad būs brīvais elektrības tirgus, neviens nesaka, ka tas tirgus maksās ievērojami dārgāk nekā šodien. Par to jau būtu jāinformē, lai cilvēki gatavojas, ka mums būs brīvais tirgus, skaidri apzinoties, ka kopējā maksa būs ievērojami lielāka nekā šodien.
Ko jūs domājat par gāzes brīvo tirgu? Vai šeit draud kas līdzīgs?
Domāju, tā ir tīrā miglas aizsega veidošana. Un atkal, ja šīs lietas valdība centīsies risināt politiski, tas vēl vairāk sarežģīs situāciju. Cilvēkiem no 50 gadiem un uz augšu iespēja uz ienākumiem ir tik ierobežota... ja mēs liekam nenodokļu apgrūtinājumus klāt, viņi nav spējīgi to samaksāt. Un to nevar darīt. Visvieglāk kaut ko ir taisīt stratēģijās un netveramos lozungos, bet jārīkojas precīzi, lai cilvēki var plānot un saprast, lai būtu kaut kāda cerība. Es uz to raugos no cilvēcīgas loģikas viedokļa.
Par gāzes tirgu - nupat tēma uzņems politiskus apgriezienus. Tomēr jūsu viedoklis ir - ka jāatliek uz to iespējamo laiku vai tomēr jāiet asāk šajā virzienā?
Latvijai šī liberalizācija, saprotot, ka tīkli ir pieejami jebkuram citam piegādātājam, ir jāveic līdz 2017. gadam. Tur ir skaidrs noteikums, ka jābūt gataviem uz to brīdi, kad parādās jauns piegādātājs. Jauns piegādātājs, visticamāk, varētu būt no Polijas. Viņi ir procesā un jau būvē lielu sašķidrinātās gāzes termināli, būvē arī gāzesvadus, kas caur Lietuvu savienos arī Latviju. Tas ir reālais termiņš, un tas acīmredzot būs līdz 2017. gadam. Tam, protams, ir jābūt, tur nav atrunu. Tagad bezjēdzīgi ir arī politiski diskutēt, jāvērtē situācija tehniski. Tāpēc jau nekas nenotiek, ka mēs sitamies politiski, laiku kavējam un nemeklējam reālos risinājumus. Mana sapratne ir tāda - nedrīkstam pasliktināt situāciju mūsu iedzīvotājiem.
Jūs minējāt politisko cīņu. Tas, kas pēdējās nedēļās notiek koalīcijā, nevieš jūsos bažas?
Jau teicu, ka man tā koalīcijas situācija liekas kā Blaumaņa Nāves ēnā. Es ceru un aicinu partijas koalīcijā vērtēt situāciju saprātīgi. Ja kāds domā, ka varēs uz domstarpību rēķina pakāpties pašvaldību vēlēšanās, tad tas sagraus iespēju iet uz priekšu kopumā. Koalīcijas partiju atbildība ir risināt situāciju atbildīgi.
Vismaz agrāk jūs teicāt, ka šī valdība un koalīcija var stabili nostrādāt līdz nākamajām vēlēšanām.
Nekad tā neesmu teicis. Tādā veidā neesmu teicis, ka viņi noteikti nostrādās. Tas ir viņu pašu rokās. Neviena cita, tas ir jāsaprot.
Par ārpolitiku. Jūsu tikšanās ar britu premjeru Deividu Kameronu. Vai ir kas ļoti interesants, ko jūs pārrunājāt? Vai tā bija ceremoniāla tikšanās?
Tā nebija ceremoniāla, tā bija tikšanās, lai novērtētu situāciju un varētu plānot rīcību uz priekšu.
Kas mums ir kopīgs ar britiem? Viņi nav eirozonā, Šengenā, uzstājās par vājāko Eiropas integrāciju...
Mēs esam divi miljoni, viņi - 62. Jautājumos par valūtu mums ir dažādas pieejas, bet tas nenozīmē, ka mēs vienādi nedomājam citos jautājumos. Kamerona runa 23. janvārī, es ieteiktu tiešām to palasīt. Es viņu vērtēju kā pragmatiķi. Briti ir bijuši pragmatiski, var piekrist viņiem, var nepiekrist. Tāpat Kamerona uzstāšanās Davosā. Tur viņam ir būtiski uzstādījumi - briti ir sapratuši, ka ar viņu pašreizējo attīstības modeli viņi nevar sasniegt to rezultātu, ko prasa sabiedrība. Mūsu situācija salīdzinoši ir vēl sarežģītāka. Lai mēs būtu pilnvērtīgi ES locekļi un sasniegtu Eiropas vidējo līmeni, mūsu attīstības tempam ir jābūt lielākam. Briti savu attīstību perspektīvā lielā mērā ir sasaistījuši ar Centrālāzijas un Klusā okeāna valstīm - t. s. ASEAN, kurā ir desmit valstu, viņi visās no tām ir izvietojuši vēstniecības, tur viņiem ir arī vēsturiskās saiknes, šeit saredzot savu vietu un aktīvi strādājot tās labā.
Neatmetot kā būtiskākos partnerus Baltijas valstis, Poliju, Vāciju, Krieviju, mums ir jāatrod arī tādi attīstības virzieni, caur kuriem varam iegūt izaugsmes ātrumu. Tāpēc mums ir virziens uz t. s. CAREC (Vidusāzijas valstis) - 10 valstu. Arī Austrumu partnerība, tas nav tikai politisks, bet arī ekonomisks jautājums. Šogad fokuss būs Ukraina, Azerbaidžāna, Turkmenistāna. Uz Latviju brauks vairāku valstu vadītāji, arī kazahi un uzbeki, mums ir jāveido jauni ekonomiskie kontakti, kas dos papildu iespēju attīstīties Latvijai.
Provokatīvs jautājums. Skatos šo valstu sarakstu un atceroties, ka mēs nedrīkstam ekonomiski sadarboties ar Baltkrieviju, jo tur nav demokrātijas un cilvēktiesības tiek pārkāptas. Skatoties uz šo valstu sarakstu, nevienai no tām nav pārāk spīdoši ar cilvēktiesībām. Nebūs tā, ka kādā brīdī mūs mācīs, ka ar viņiem ekonomiku nevajadzētu attīstīt?
Es nekad neesmu teicis, ka ar baltkrieviem nevajag sadarboties. Ja neuzturēsim labas attiecības ar kaimiņiem, agri vai vēlu smagi zaudēsim. Ja kāds iedomājas, ka šajās valstīs 20 gadu laikā var izveidot to, ko Eiropā veic daudzus gadsimtus, tā vienkārši ir utopija. Kamēr viņiem nebūs to institūciju, kas mums ir izveidotas, nekas tur tāds nebūs. Tas ir process, kur varam augt paši un attīstīt kontaktus. Tas ir atkal tāds miglas aizsegs, lai neko nedarītu. Es te redzu tieši pretējo - atdot savu pieredzi uz turieni, tas būs ieguvums abām pusēm.
Kamerons nemēģināja jūs atrunāt no stāšanās eiro?
Nevajag viņu novērtēt par zemu. Mums ir labs cilvēcīgs kontakts, tāpēc tajā sarunā bija 10 minūšu aci uz aci, lai apmainītos konkrēti ar viedokļiem. Kamerons savā runā saka to, ka nevar visas Eiropas regulas piegriezt vienādas mazajiem, lielajiem, jaunajiem un vecajiem. Ja mēs veidojam uz saviem 2 miljoniem institūcijas ar to pašu jaudu, ko veido 80 mlj. Vācija, mēs automātiski esam zem ūdens. Un tas faktiski arī notiek. Viņiem ir lielāka pieredze novērtēt riskus. Neviens jau nerunā, kāpēc tā ES krīze ir izveidojusies.
Šeit darbojas šī zelta formula, ar ko to izskaidro, - dzīvojām pāri saviem līdzekļiem.
Jā, bet kā tas ir iespējams? Tur arī jautājums - kas tad ir demokrātija? Uz nākotnes paaudžu rēķina nopirkta vara?
Tas ir labs jautājums.
Par demokrātiju katram ir sava sapratne. Tas jautājums ir neviennozīmīgs. Latvijas demokrātijas pamatnoteikums ir tas, ka cilvēki ir brīvi. Protams, nākamais ir tas, ka cilvēki grib būt brīvi. Daudzās zemēs tā nemaz nav, viņiem ir citas prioritātes. Jāskatās, ko cilvēki grib. Stabilitāte vēl nenozīmē brīvību.
Ir brīvība, nākamais ir atbildība, trešais ir tolerance, spēja saprast citādi domājošos. Tie divi pēdējie mums klibo, sevišķi par to atbildību. Vai tā ir demokrātija, ja ir tikai brīvība? Sevišķi Eiropas situācijā.
Runājot par ES budžetu - vai nav tā, ka mēs esam uzsēdušies uz «Kohēzijas adatas»?
Adata vai ne, bet galvenais - cik saprātīgi to izlietojam. Ja to vērtētu, izejot no tā, kāda ir ilgtermiņa atdeve, tas būtu loģiski. Ja skatās uz ekonomiskajiem skaitļiem, tas dod kopprodukta pieaugumu. Bet, ja tas laika gaitā pārvēršas par izdevumiem, kurus nav no kā segt, tas rada milzīgu kritumu. Jautājums nav par eiro ieviešanu, bet gan - kā nodrošināsim stabilitāti. Tas mani uztrauc - cik stabili būsim un kā spēsim rīkoties. Tāpēc es situāciju saucu - Nāves ēnā...
Jautājums par Baltijas vienotību. Mums labi iet kopējos svētkos, bet ne visai labi ar kopīgajiem projektiem. Kas tur ir par vainu?
Tāpēc, ka mēģina tos risināt politiski, neliekot par pamatu ekonomiskos aprēķinus. Dzīve piespiedīs, un tas arī notiek. Ir mūsu uzņēmumi, kas izvēršas kaimiņos, un kaimiņu stiprie uzņēmumi, kas ienāk šeit. Pēc desmit gadiem būs pavisam cita bilde, es pieļauju. Ja ilgākā termiņā skatās, neviena no mūsu valstīm ekonomiski patstāvīga nevar būt, izejot tīri no izmēra. Tāpēc - ko mēs gribam vairāk - izplēnēt ES vai turēties kopā Baltijā? Arī jautājumos par izglītību. Runājot par profesionālo izglītību, kur mūsu panākumi ir tikai vārdos un balstās uz veco bāzi, kas šur tur ir pieņemama, bet daudzos gadījumos tik tālu no realitātes. Valkas un Valgas pasākums, kur latvieši var mācīties igauņu profesionālajā skolā, - tas attīstīsies. Tas, kā reģionā un pasaulē izplešas Latvijas finieris, piemēram, ir kaut kas kolosāls. Viņi tādējādi ieguva pieeju milzīgam izejvielas resursam, tas ir jautājums par zemes un mežu izmantošanu, cik mēs to spēsim noturēt Baltijas iekšienē.
Pašlaik augstos toņos notiekošais konflikts starp AIP un IZM. Jūs esat kāda pusē?
Es jau savu viedokli pateicu. Ar stratēģijām mēs neko neiegūsim. Vajag konkrētu rīcību un rīcības plānu izpildi. Ja to nav, tas ir nulles vērts. Salīdzinoši viegli ir apkopojot atrast virzienu - bet kā to realizēt dzīvē? Dzīvē to var realizēt tikai konkrēti cilvēki. Viņus neatvedīs ne no Vācijas, ne no kurienes citurienes.
Bet no Vācijas atsūtīja.
Ja vajag, teiksim, pavērtēt procesu, tad kāpēc ne - Vācija tieši profesionālajā izglītībā ir tikusi vistālāk. Mēs esam nonākuši pilnīgi greizā situācijā ar savu izpratni. Kas mani atkal pārsteidza, esot Vecaucē. Tur ir LLU mācību saimniecība. Viņi tur joko, ka tā vairs nav prakses vieta, jo studentam esot aizliegts piedalīties praktiskā darbā - viņam ir tikai jāskatās, nedrīkst pat iestādīt ābelīti. Tad man jautājums - ja mēs to pašu attiecināsim uz ķirurgiem? Tas ir absurds.
Tā ir kaut kāda direktīva - vai kas tas ir?
Tā ir mūsu interpretācija, lai tikai nekas nenotiktu. Man tas likās tik pretdabīgi. Vai tas ir tīri izglītības jautājums vai kāda cita nostādne? Mēs redzam tik jocīgas struktūras. Vācieši runā par duālo izglītību - jābūt praksei un teorijai. Mēs taisām šovu. Arī ar bērnu tiesībām esam iebraukuši grāvī, jo bērns skolā vairs nedrīkst pat tāfeli noslaucīt. Bet no teorijas caur praksi iegūst rezultātu. Ir daudz tādu lietu, kuru interpretācija ir absurda.
Vai esat optimists - tiksim ar to visu galā?
Bet tas ir mūsu rokās. Neviens jau neko neņem nost, mums tikai pašiem ir jādara.
SAB direktora izvēle. Jūs esat Nacionālās drošības padomes (NDP) vadītājs, kurai jāizvēlas kandidāts. Vai nebūs pārsteigumi Saeimā?
Šobrīd situācija nav optimāla risinājumu meklēšanai, bet vēl ir laiks. Nekādi pārsteidzīgi lēmumi nav vajadzīgi, var droši skatīties līdz pirmajam maijam.*
Gluži dabīgi, ja nav skaidra koalīcijas plāna šajā brīdī, tie jautājumi ir savstarpēji sasaistīti.
Vai netraucē, ka viena no koalīcijas partijām - Nacionālā apvienība - nav pārstāvēta Drošības padomē?
Tur jau ir tas jautājums par tieslietu ministru. Es nevarēju atrast pamatojumu, kāpēc viņa NDP sastāvā nav. Neviens man to īsti nevarēja paskaidrot. Acīmredzot, kad veidojās NDP, tur varbūt bija kāds cilvēks, kas šķita nepieņemams. Bet no manas puses būs iniciatīva, ka tieslietu ministram šajā struktūrā ir jābūt. Viņam, protams, ir SAB pārraudzība, ir ieslodzījuma vietas, kam ir būtiska loma mūsu dzīves un drošības stabilitātē. Viņam ir tur jābūt, tāpēc arī mēs regulāri ar viņu tiekamies. Jo, ej, kurp iedams, šie jautājumi ir būtiski. Man prieks, ka Tieslietu ministrija un ministrs ir aktīvi iesaistījušies un meklē risinājumus gan ieslodzījuma vietu jautājumā, gan tiesu problēmu jautājumā. Tur var droši teikt - te ir konkrēta rīcība, lai rastu labākos risinājumus. Vajag, protams, piekrišanu no pārējiem NDP locekļiem, bet es centīšos, lai tieslietu ministru iekļauj NDP oficiāli.
Vēlreiz par Baltijas sadarbību. Viena no Igaunijas prioritātēm ir Rail Baltica, tas tiek atkārtots bieži. LDz vadītājs Uģis Magone intervijā Dienā savukārt ir kritisks pret šo projektu...
Latvijas pieeja brīdī, kad šis jautājums aktualizējās, nebija pietiekami nopietna, nebija izvērtēts projekts no Latvijas interešu viedokļa. Un tas joprojām ir procesā. Proti, ir jābūt ne mazāk kā 85% Eiropas Savienības naudas. Un Latvijas interese ir, ka savienojumi ar Rīgu un Rīgas lidostu ir jānodrošina. Protams, vienmēr būs intereses starp konkrētu uzņēmumu un valsti, kas var atšķirties. Sevišķi situācijā par dzelzceļu. Dzelzceļš saņem maksu par tā izmantošanu, tāpēc tie īsākie ceļi ne vienmēr ir tie interesantākie gan kaimiņiem, gan mūsu uzņēmumam, bet ir jāatrod kopīgās intereses. Nevar pārmest Magonem, viņš aizstāv sava uzņēmuma intereses. Valsts ir tā, kura šīs te lietas regulē.
Vai ir labi, ka ministrs nepieder nevienai partijai, kā šobrīd satiksmes ministrs?
Man tas šķiet jocīgi, ka ministram noteikti ir jābūt politiskam. Es tomēr skatos, ka ministram ir jābūt ar labu izglītību, profesionālam un sevi pierādījušam konkrētā darbā. Vai viņš ir vai nav partijā - ko tas maina. Ja viņš pēkšņi iestājas partijā? Būtībā tas ir jautājums, kas viņu virza. Ja partija viņu uzaicina, tā uzņemas atbildību. Tas ir jautājums arī par ES kopumā, par komisāru posteņiem. Reizēm tas ir kuriozs. Nu kā var vadīt kādu nozari, ja nav nekādas saprašanas par to?
Rezumējot - jūsu fundamentālais uzskats gan Latvijas, gan ES kontekstā ir - pārāk daudz stratēģisko politiku, bet pārāk maz skaidra aprēķina un pragmatisma?
Tieši tā.