Virkne ekspertu, mēģinot prognozēt, kā attīstīsies Krievijas un Ukrainas konflikts, norāda, ka mūsdienu ekonomikas globalizācija, tās dalībnieku savstarpējā atkarība būs bremzējošs faktors domstarpību eskalācijai. Te gan uzreiz rodas jautājums, ko kurš saprot ar eskalācijas «sarkanajām līnijām», tomēr kopumā šie argumenti liekas loģiski.
Tomēr citos aspektos redzam, ka nekāda globalizācija nav notikusi, jo mūsu kaimiņu reģionā notiekošais apgāž Rietumu priekšstatus par to, kas ir indivīds un kā viņš uzvedas XXI gadsimtā. Piemēram, droši vien ir pamanītas prognozes par t. s. tradicionālo mediju norietu - tas pirmām kārtām tiek attiecināts uz drukāto presi, tomēr lielā mērā arī uz televīziju kā tradicionālu informācijas ieguves veidu. Nu jau gadiem ilgi dažādi eksperti apgalvo, ka ļaudis pasaules izzināšanai, komunikācijai izmanto dažādas platformas internetā. Rietumos tā, iespējams, tiešām ir, savukārt Krievijā mēs joprojām redzam «veco» informācijas kanālu milzīgo lomu.
Droši vien ir arī pamanītas prognozes, ka pasaulē globalizācijas ietekmē mainās cilvēka pašidentificēšanās modeļi. Arvien lielāku nozīmi iegūstot piederības sajūta kādai reliģiskai, seksuālās orientācijas, patēriņa paradumu grupai, atmirstot etniskās izcelsmes nozīme. Un atkal - Rietumos tā, iespējams, tiešām ir, savukārt... šķiet, nav nepieciešams turpināt. Līdzīgi ar apgalvojumiem, ka XXI gadsimtā cilvēks arvien vairāk distancējas no valsts, attiecīgi mazāk «pavelkas» uz politisko retoriku.
Šajā kontekstā nav vērts vaimanāt par to, ka Krievija globalizācijas procesos lielā mērā nav iekļāvusies. Runa ir par to, ka Rietumiem nav jēgas censties modelēt savas attiecības ar Krieviju, balstoties uz pieņēmumu, ka Krievija atbilst Rietumu izpratnei par valsti un sabiedrību XXI gadsimtā, tikai, nu, konkrētajā vēstures posmā uzvedas kaut kā neadekvāti. Nav jēgas cerēt, ka tos signālus, kuri saprotami sabiedrībām, kas noteiktu domāšanas veidu attīstījušas vismaz 200 gadu laikā, tieši tāpat sapratīs sabiedrība, kura nekad nav bijusi demokrātiska, toties ir iemācījusies pārdzīvot jebkurus likteņa pavērsienus. Rietumi turpina nesaprast - arī pēc nesenās «aplaušanās» t. s. arābu pavasara gadījumā - ka globalizācija ir visai nosacīta.
Līdz ar to ir diezgan bezjēdzīgi vingrināties dažādu persona non grata sarakstu stādīšanā, apelēt pie Krievijas vēlmes piederēt Rietumu «civilizācijai», ja šādas vēlmes patiesībā nav. Ir bezjēdzīgi aicināt uz dialogu tos, kuri neatzīst dialogu kā saziņas formu. Vienīgais, ko ir vērts darīt, - nepārprotami, uzsvērti palielināt savas aizsardzības spējas - gan militārās, gan energopiegāžu jomā. Un likties mierā ar strīdiem par sankciju formu niansēm. Savukārt, ja kāds grib turpināt pelnīt pavisam cita modeļa valstī, lai tā būtu - ir ļaudis, kuri to dara visnotaļ no Rietumu viedokļa eksotiskos tirgos. Tikai tad tas ir konkrēto uzņēmēju pašu risks.