Politiķi gādā, lai ciniķiem būtu viela mēles trīšanai arī pēc vēlēšanām… Pirms tām, šķiet, nebija tādas partijas, kas starp prioritātēm neminētu veselības aprūpi un lielāku neatkarību no Krievijas enerģētikā. Tā bija? Bija. Nu izrādās, neviens ar šīm prioritātēm tā īsti nodarboties negrib, uzņemoties vadīt Veselības un Ekonomikas ministrijas.
Ņemot vērā, ka ironija te neko daudz nepalīdzēs, tālāk dažas rekomendējoša rakstura piezīmes.
Pirmkārt. Nav šaubu, ka Ilze Viņķele spētu pildīt finanšu ministra pienākumus (bijusi FM parlamentārā sekretāre, vadījusi Labklājības ministriju, kurā politiķim jārēķinās kļūt nepopulāram). Tomēr pareizāk būtu, ja viņa uzņemtos veselības ministra posteni - kaut vai tāpēc, ka tieši viņas vadītā darba grupa izstrādāja jaunu veselības aprūpes finansēšanas modeli, kas taču tagad būtu jāievieš. Kā šīs darba grupas vadītāja viņa jau kontaktējusi ar nozares pārstāvjiem, tātad pietiekami pārzina situāciju.
Otrkārt. Vienotība varētu beigt stresot (jo tas ietekmē valdības veidošanu) jautājumā, kādu vietu mozaīkā atrast Solvitai Āboltiņai. Eiropā (piemēram, Itālijā, Francijā) ir bijuši gadījumi, kad partijas līderis netiek nospārdīts arī tad, ja tam personīgi nav veicies kādās vēlēšanās (ir gadījumi, ka līderis pat nekandidē). Tātad, ja Āboltiņa patiešām nepieciešama partijai, nav par katru cenu jāatrod viņai kāds vadošs amats.
Treškārt. Daudz būtiskāka problēma: ko darīt ar personāžiem, kuri aizvadītajās vēlēšanās uguņoja savās t. s. individuālajās kampaņās. Un te pat nav tik daudz runa par finansiālajām problēmām (piemēram, valsts finansējuma atņemšana), kādas šī pret partiju nekorektā rīcība var radīt Vienotībai. Smagāks jautājums, cik vispār partija uz šādiem «biedriem» var paļauties kā jaunievēlētiem Saeimas deputātiem. Jo, ja kāds demonstrē, ka savu personīgo interešu vārdā ir gatavs rīkoties pretēji partijas interesēm priekšvēlēšanu periodā, kāda var būt pārliecība, ka šādas izdarības neturpināsies. Domāju, Vienotības vadītāji to labi apzinās, tikai... kādi tad ir varianti? Pašattīrīšanās rezultātā iegūt skaitliski mazāku frakciju ar visām no tā izrietošajām sekām varas sadalē? Tātad krupi, visticamāk, nāksies norīt. Un tālāk? Nodrošinās lojalitāti labākajās līdzšinējās valdības tradīcijās, piešķirot kādas «pusatbildības» no finanšu resursu viedokļa garšīgās ministrijās? Lielmeistars šādu kutelīgu situāciju risināšanā Dzintars Zaķis ietekmi politikā, šķiet, zaudējis, līdz ar to lielāka problēma premjeres partijai ir nevis daudz piesauktā cīņa starp divu dāmu klaniem, cik virsrakstā aprakstītā situācija ar virkni «aktīvistu».