Čīkstēšanas gēns mūsos sēž daudz senākos attīstības slāņos, varbūt pat no tiem laikiem, kad mūsu tālie senči iznāca no ūdens uz sauszemes, iegūdami spēju izdot skaņas. Acīmredzot jau tad no pirmajiem sauszemes četrkājiem (kuru atliekas, starp citu, zīmīgā kārtā atrod nogulumos Latvijas teritorijā) atdalījās kāds abinieku zars, kurš ar nule iegūtajām plaušām nevis svilpa vai šņāca, bet čīkstēja, kamēr senāk par tādu čīkstēšanu būtu elementāri atrāvies pa žaunām.
Tajā pašā laikā Dienas tradicionālā aptauja rādīja, ka 1995. gadā, par spīti banku krīzei, optimisma latviešos vēl netrūka. Domas par nākamo gadu optimismu raisīja 65 procentos aptaujas dalībnieku. «Šogad optimistu skaits Latvijā ir pieaudzis, lai gan visumā optimistu un pesimistu proporcijas valstī ir stabilas,» secināja aptaujas sagatavotāji - sociologi Jānis Broks, Aivars Tabūns un Tālis Tīsenkopfs. «Pesimistu grupu veido: personas, kurām 1995. gadā seksuālie apvāršņi ir sašaurinājušies, banku krīzes upuri, politiskajos ideālos vīlušies konsekventie pesimisti. Pesimistiem biežāk nekā optimistiem trūkst naudas, toties optimistiem biežāk ir problēmas ar sirdsapziņu.»
Par 1995. gada ievērojamāko notikumu aptaujas dalībnieki atzina 6. Saeimas vēlēšanas un banku krīzi (1992. gada ievērojamākais notikums bija brīvās cenas, 1993. gada - lata ieviešana un 5. Saeimas vēlēšanas, 1994. gada - Krievijas armijas izvešana). Citi ievērojami 1995. gada notikumi aptaujas dalībnieku skatījumā bija prinča Čārlza vizīte, Everesta iekarošana, skolotāju streiks un likums par kaķu turēšanu pilsētās. «Politizētie pilsoņi ir atzīmējuši, ka beidzot ir notiesāts A. Rubiks un no cietumiem vairs nemūk ieslodzītie, par ko rūpējas ne tikai cietumsargi, bet arī tiesneši, palaižot brīvībā apsūdzētos jau pirms tiesas.»
Vēl 1995. gada aptauja noskaidroja, ka vistipiskākā Latvijas prece ir Mangaļu minerālūdens, visvairāk aizmirstā pagātnes lieta - pircēja vizītkartes, ka Latvija ieies Eiropā ar lētu darbaspēku, ka valsti sasniegusi seksuālā revolūcija (to togad īpaši sekmēja Elitas Veidemanes atklāsmes), ka simpātiskākie Latvijas cilvēki, tāpat kā iepriekšējos gados, ir Anatolijs Gorbunovs un Velta Puriņa (viņu gan 1994. gadā bija izkonkurējusi Aina Ulmane), visbeidzot - ka Latvijā ir 350 000 cilvēku, kuri būtu gatavi uzņemties prezidenta atbildīgo nastu. Šo skaitli ņemot vērā un apzinoties, ka 2014. gadā dzīvojam tomēr pārticīgāk nekā pirms 19 gadiem, mums šodien acīmredzot būtu nevis jādiskutē par vienu, lai arī tautas vēlētu, prezidentu, bet jāievieš vairāku prezidentu institūcija. Piemēram, triju, lai prezidentu skaits beidzot atbilstu karogmietu skaitam Rīgas pils tornī.