Pieņemts uzskatīt, ka anekdotes par politiķiem nestāsta divu veidu sabiedrībās. Pirmais - tik totalitārās, ka šādu jociņu stāstīšana draud ar nepatikšanām. Te gan jāsaka, ka šis apgalvojums īsti neatbilst patiesībai, par ko liecina zobgalības par Lukašenko Baltkrievijā. (Manuprāt, elegants piemērs: kā formulē jautājumu tautas nobalsošanai - «Jums taču nav iebildumu, ka Lukašenko pilnvarām nav termiņa?». Divi atbilžu varianti. «Jā, man nav iebildumu». «Nē, man nav iebildumu».)
Otrais - sabiedrības, kur vairākums par politiku neinteresējas. Ja nu padomājam, anekdošu par politiķiem Latvijā ir ļoti maz - viņiem netīkamu iesauku, novērtējumu netrūkst, savukārt anekdotes sen nav dzirdētas. Pirmais iespējamais cēlonis - totalitāra sabiedrība - atkrīt. Tātad paliek otrais - intereses trūkums. Pieļauju, ka vairākums piekristu otrajai versijai, kas zināmā mērā arī saskan ar nereti dzirdētu nostāju, ka uz vēlēšanām neiešu, balsot nav par ko, man tas viss riebjas un negribu piedalīties. Īsi sakot, norobežojamies. Šādus cilvēkus mēdz kaunināt, sakot, ka nepiedalīšanās tikai palīdz sliktajiem onkuļiem un tantēm, jo neaizgājušā balsi nesaņem labie. Vai puslīdz labie. Vai arī sliktie, kuri tomēr nav tik slikti kā tie pa īstam sliktie. Uz šādiem pārmetumiem balsot negājējs visnotaļ pamatoti atcērt, ka viņam nav daļas par visām šīm sliktuma nokrāsām, viņam riebjas politika «kā tāda». Šo rindu autoram ļoti saprotama attieksme - noderīgāk šobrīd lasīt, piemēram, Dzejas dienu kontekstā publicētos grieķu, čehu un baltkrievu autoru atdzejojumus, nevis sekot priekšvēlēšanu debatēm. Galu galā pēc ilga pārtraukuma jaunu darbu publicējis Viktors Peļevins. Saucas Mīlestība pret trim Cukerbriniem (Facebook Cukerberga un Google Brina savienojums). Un, raugi, šajā antiutopijas žanrā ieturētajā mēģinājumā pārspļaut (veiksmīgi!) filmu Matrikss kāds no varoņiem saka otram dumpiniekam apmēram tā. No pašas Sistēmas interešu viedokļa Sistēmai pat ir vienalga, vai tu, teiksim tā, stājies seksuālās attiecībās ar Sistēmu vai Sistēma ar tevi. Sistēmai ir svarīgi, lai kaut kādas emocionālas attiecības vispār būtu.
Baidos, ka līdzīgi ar politiku. Var sevi mierināt ar domu, ka, tā kā es par tiem muļķiem neesmu balsojis, neesmu arī atbildīgs par to, kā viņi vada valsti. It kā pareizi, bet - vieglāk nepaliek, ja vien turpinu fiziski dzīvot šajā valstī. Es varu boikotēt kādu ražotāju vai pakalpojumu sniedzēju, un, lai gan it kā sīkums, konkrētajam uzņēmumam tas kaut ko nozīmē. Savukārt tas pilnīgi neko nenozīmē kapitālismam kā sistēmai. Pieļauju, ka šādi protesti Sistēmai ir pat izdevīgi, jo ir iemesls izgrūst tirgū jaunas preces it kā atbildi uz «patērētāju leģitīmām pretenzijām».
Tātad distancēšanās no politikas kā protests vairumā gadījumu ir ilūzija. Labāk balsot, un vispār sen nav dzirdētas anekdotes par Bērziņu vai Straujumu.