Liepājas teātra direktors
Nedomāju, ka ir iespējams dot vienotu skaidrojumu, kādēļ XXI gadsimta cilvēkam būtu jāapmeklē teātris. Iemesli var būt vairāki: vēlme nomainīt vidi, satikt cilvēkus, uzvilkt neikdienišķu apģērbu. Varbūt tāpēc, ka ir organiska nepieciešamība nepārvērsties par «malkas bluķi». Manuprāt, pasaule aizgāja pa nepareizo ceļu tad, kad bruņiniekus nomainīja juristi. Par laimi, teātrī vēl gadās, ka tiek runāts par lielām un būtiskām lietām. Teātrim ir jārespektē un jāprovocē skatītājs. Izcils piemērs ir Liepājas teātra izrāde Hanana - stāsts par cilvēkiem, kas ir mums līdzās, bet mēs to nezinām vai arī negribam pamanīt. Teātris ir vieta, kur iespējams sasniegt emocionālu katarsi, uzlabot savu veselību ar smiekliem un vienoties enerģētiski. Teātris drīkst visu, izņemot pazemot nacionālās, reliģiskās vai rasu piederības dēļ, aģitēt uz vardarbību un vai to darīt politiskos nolūkos. Nedrīkst ņirgāties.
Evita Sniedze,
dramaturģe, Valmieras teātra vadītāja
Apkopojot savus pēdējo redzēto izrāžu iespaidus Latvijā un citviet Eiropā, mani visvairāk uzrunā varbūt pat banālas, taču īstas lietas. Eiropas skatītājs, noguris no formas - profesionālas līdz ārprātam - , pēkšņi atklāj, ka tas, ko piedāvā Alvja Hermaņa teātris, ir patiesās emocijas. Varbūt tā ir sentimentalitāte par aizgājušajiem laikiem, taču katrā ziņā kas ļoti īsts. To mēģinām panākt arī izrādēs Valmieras teātrī. Teātris savā ziņā pilda psihiatra funkciju. Iestudējot un analizējot jebko - Šekspīra, Čehova vai kādu citu aktuālo dramaturģiju - cilvēks identificējas ar varoni un caur to analizē dzīvi.
Skaidrs, ka, plānojot teātra sezonu, viens kases gabals tiek paredzēts, bet žanrs «kases gabals» nav nekas slikts, ja vien tiek kvalitatīvi veidots. Teātris nedrīkst pārkāpt profesionalitāti, jo tieši par to mēs tērējam nodokļu maksātāju naudu. Profesionalitāte gan ne vienmēr nosaka veiksmi. Sastādot nākamā gada repertuāru, svarīga ir arī aktieru izaugsme. Trešais - aktualitāte. Teātrim jārīkojas intuitīvi, jāspēj uzminēt, kādas tēmas sabiedrībai būs aktuālas pēc gada. Nav tik būtiski, klasika vai mūsdienu dramaturģija, svarīgāk - kā režisors ir saskatījis mūsdienu aktualitāti.
Ieva Struka,
Latvijas Nacionālā teātra direktora palīdze repertuāra jautājumos
Labs teātris un arī citi mākslas veidi visos laikos piedāvā pretstatu dzīvei ārpus teātra sienām, ilūziju par to, kā nav, bet kā pietrūkst. Šodien - dzīvas, nepastarpinātas saskarsmes cilvēkam ar cilvēku un arī cilvēkam ar mākslu. Neatceros redzējusi nevienu izrādi, kurā būtu emocionāli uzrunājis vai kā citādi trāpījis skats ar cilvēku, kuram klēpī dators un uz galda otrs - ja nu vienīgi kā ilustrācija pasaulei, no kuras gribas izrauties.
Teātrim ar skatītāju jābūt cieņas un draudzības pilnās, nevis pāristāvošās vai izdabājošās attiecībās, bet, tā kā cilvēku gaume un estētiskā pieredze ir dažāda, no cieņas līdz aizbildniecībai un no draudzības līdz pieglaimībai ir viens solis. Šo balansu, neieslīgstot vienā vai otrā galējībā, jātiecas noturēt, turklāt savienojot to ar mākslinieka radošo brīvību un vajadzībām. Visos Latvijas teātros kopā varētu nosaukt tikai dažas izrādes, kas, manuprāt, pārkāpj robežas, ko nedrīkstētu atļauties valsts dotēts teātris. Vairumā gadījumu teātri cīnās par skatītājiem ar pašcieņu. Pārdomājot Nacionālā teātra repertuāru pēdējo divdesmit gadu laikā, es tādus piemērus neatrodu. Ja vien kāds ārkārtīgi izsmalcināts estēts un mākslas pazinējs man nenorādīs uz pāris situāciju komēdijām. Man it nekas nav pretī pāris reižu sezonā kādā no Latvijas teātriem kārtīgi izsmieties, bet humora izjūta cilvēkiem nudien atšķiras. Izrādes - neveiksmes, ko varētu uzskatīt par estētiskās gaumes bojātājām un gadījumiem, kas attur cilvēkus no nākamā teātra apmeklējuma, biežāk diemžēl gadās ar ārkārtīgi augstvērtīgu dramaturģiju, ko režisoram un radošajai komandai nav izdevies «atslēgt». Viedokļus apkopoja Lana Kazlauskiene